Blomes pagasta feldšere Laima Garklāva ir ne vien vietējo iedzīvotāju, bet visas Latvijas lepnums. Par Latvijas Lepnumu nominācijā “Vairāk nekā pienākums prasa” pagasta feldšere kļuva 2004. gadā. Šoruden viņa ir viena no 73 izcilajām personībām, kas 18. novembrī Rīga pilī saņēma augstāko Latvijas valsts apbalvojumu. Par uzcītīgu un pašaizliedzīgu mūža ieguldījumu ārsta palīga darbā L. Garklāva tika iecelta par Atzinības krusta kavalieri.
L. Garklāvas sirds mīlestība pret savu darbu un rūpes pret pacientiem blomēnieši novērtē augsti. Cilvēki pie viņas dodas arī tad, kad nav nepieciešama palīdzība. Dažkārt gribas tikai aprunāties. Šķiet, L. Garklāvas klātbūtnē viņi kļūst laimīgāki, ne velti blomēnieši saka, ka viņiem pagastā ir pašiem sava Laimīte.
Garas sarunas par sevi feldšerei nepatīk. Arī “Ziemeļlatvijai” L. Garklāva saka: “Godīgi, es domāju, ka neesmu pelnījusi šo apbalvojumu, ir daudz cilvēku Latvijā, kas dara vēl vairāk. 18. novembrī, kad bija jādodas pie Valsts prezidenta Egila Levita, pārņēma pamatīgs satraukums un dusmas, jo es taču nekas neesmu, lai saņemtu ko tik lielu un nozīmīgu. Iedomājaties – lauku pele Rīgas pilī.”
Lai arī cik pieticīgi par sevi runātu L. Garklāva, tas nemazina Blomes pagasta ļaužu lepnumu par savu Laimīti. 19. novembrī feldšerpunktā bija ieradies prāvs pulciņš iedzīvotāju, lai ar ziediem, laba vēlējumiem un atmiņu stāstiem sveiktu savu feldšeri, kura pagastā strādā jau ceturto gadu desmitu.
Viena no sveicējām bija blomēniete Mudrīte Vestfāle. “Laimīte man ir pavisam īpaša. Agrāk bija pieņemts, ka jaundzimušos no slimnīcas palīdz pārvest feldšeri. Kad piedzima mana meitiņa Inga, Laimītei Blomes pagastā viņa bija pirmais bērniņš, ko pārveda no slimnīcas. Laikā, kad strādāju Blomes pamatskolā par direktori, saikne ar feldšeri kļuva vēl ciešāka. Kad 2004. gadā dibināja Latvijas Lepnuma ceremoniju, izvirzīju apbalvojumam mūsu pagasta Laimīti. Jā, tā vaininiece toreiz biju es. Pagājis krietns laiks, un, par laimi, nekas nav mainījies – joprojām Laima ir ļoti vērtīga mums visiem. Nespēju iedomāties, kas notiktu pagastā, ja pēkšņi viņa vairs nestrādātu. Gaidis pareizi saka, – nav tādas mājas, kurās Laimīte nebūtu bijusi. Nu jau vismaz divas paaudzes viņa ir izārstējusi. Tā viņas bezgalīgā sirsnība un domāšana par citiem. Pat daļu sociālā darbinieka pienākumu Laimīte ir uzņēmusies uz sevis, jo savā punktā ir izveidojusi sociālās palīdzības istabu, arī pagasta vecāko ļaužu iepriecināšana Ziemassvētkos ir viņas ideja. Agrāk kopā ar skolas bērniem palīdzējām viņai saiņot dāvaniņas. No mūsu puses tas lielākoties tikai bija noformējums, bet visi labumi burciņās ir Laimas izaudzēti pašas dārzā. Varu vien apbrīnot to enerģiju un spēku, pa kuru laiku viņa to visu pagūst. Darba dienās viņa ne tikai pieņem pacientus, bet arī dodas mājas vizītēs. Zinu, ka pa nakts melnumu Laimīte ada, pati jubilejā saņēmu dāvanā noadītu zeķu pāri. Viņai ir arī skaists dārzs. Taču lielākais lepnums ir četri bērni, ko izaudzinājusi par kārtīgiem cilvēkiem,” stāsta M. Vestfāle.
Arī M. Vestfālei vietējā feldšere palīdzējusi neskaitāmas reizes. Kad, šķiet, ir bezizeja, Laimīte vienmēr rod risinājumu. “Vienkārši dievīgi, ka viņa mums ir! Ne velti citi pie feldšeres dodas tāpat parunāties, jo pēc tam kļūst labāk. Saules mūžu mūsu Laimītei, lai viņa allaž var sajust arī mūsu atbalstu!” novēl blomēniete.
Blomes pagasta iedzīvotāja Valentīna Krūmiņa stāsta, ka feldšere palīdzējusi gan pašiem, gan bērniem un mazbērniem. “Zinoša, sirsnīga, atsaucīga. Tik tiešām, Laima neatteiks palīdzību pat nakts vidū. Nav daudz tādu ārstu. Viņa mums ir riktīga Laimīte visam Blomes pagastam. Valsts svētkos speciāli televīzijā skatījāmies pārraidi no Rīgas pils, lai redzētu, kā Laima saņem apbalvojumu, kuru ir pelnījusi no sirds,” teic V. Krūmiņa.
viedoklis
Gaidis Bogdanovs, Blomes pagasta pārvaldes vadītājs:
– Mēs visi lepojamies ar Laimu Garklāvu. Priecājos, ka varēju būt kā pavadošā persona Laimai 18. novembrī, saņemot apbalvojumu Valsts prezidenta pilī Rīgā. Tas bija ļoti emocionāls un īpašs brīdis, Laimai bija asaras acīs. Nav ne jausmas, kurš Blomes pagasta feldšeri izvirzīja apbalvojumam, neviens neatzīstas, es tas nebiju. Taču Laima to ir pelnījusi.
Nav pagastā tādas mājas, kurās feldšere nebūtu bijusi dažnedažādos dzīves mirkļos. Jāsaka godīgi, bez feldšeriem būtu nepatikšanas ne tikai mūsu, bet arī citos pagastos. Laima mums ir ļoti svarīga. Viņa šo apbalvojumu noteikti bija pelnījusi. Laimīte ir laipna, ārkārtīgi atsaucīga, vietējie zina, ka feldšerei var zvanīt jebkurā diennakts laikā un viņa atbildēs. Uz Laimu var paļauties, jo viņai savi pacienti rūp gluži kā ģimenes locekļi, par kuriem arī pārdzīvo grūtā brīdī. Par savu darbu un atgadījumiem viņa varētu sarakstīt grāmatu.
