Pēteri Cābuli daudzi kārķēnieši pazīst kā izcilu biškopi, kuram zināmi visi mazo medus nesēju paradumi un darbu organizācija.Pateicoties tieši viņam, tagad Kārķu pamatskolai ir divas bišu saimes, kuras pieredzējušā bitenieka vadībā uzrauga skolas bērni.Kārķu pagasta pārvaldes sabiedrisko attiecību speciāliste Sandra Pilskalne atzīst, ka Pēteris savā jomā ir īsts pedagogs. “Ir cilvēki, kuri daudz zina, bet neprot savu pieredzi atklāt bērniem saprotamā valodā. Pēterim gan uz to ir talants. Viņš ar savu stāstījumu skolēnos kā ar karoti ielej nepieciešamās zināšanas bišu stropu apsaimniekošanā. Interesanti, ka bitenieks vairākus gadus skolai dāvināja medu no savas dravas, līdz ieinteresēja pedagogus un daļu skolēnu pašiem iegādāties divas bišu saimes,” stāsta S. Pilskalne. Pēc viņas domām, Pēteris ir īsts savas dzimtās vietas patriots. Viņš ir saglabājis savu senču sētu, vectēva stādīto koku aleju un turpina to paplašināt, stādot jaunus kokus. Pastāvīgi piedalās pagasta sabiedriskajos pasākumos. Tas ir cilvēks, kuram rūp savas dzimtās vietas sakoptība un skaistums,” apliecina S. Pilskalne.Pats dravnieks atzīst, ka par biškopi kļuvis un šo profesiju pamatīgi apguvis izsūtījuma gados tālajā Sibīrijā. Un te arī sākas Pētera sarežģījumiem un grūtībām pilnais dzīves ceļš, kas beigu beigās vainagojies ar atgriešanos savā pagastā. Daudzie pārdzīvojumi viņu nav salauzuši. Tajos ir uzkrāta liela dzīves pieredze un gudrība, kuras dēļ liela daļa ciemata iedzīvotāju P. Cābuli uzskata par stipru personību.Par dravnieku kļūst izsūtījumāKaut arī daudzi gadi aizritējuši citur, pats P. Cābulis sevi uzskata par kārķēnieti no papēžiem līdz matu galiņiem. “Esmu dzimis šaipusē un audzis “Spaļu” mājās. Tur dzīvoja mans vectēvs, kurš tagad guļ apglabāts svešumā, Tomskas apgabalā. Es arī tiku aizvests no mājām. Toreiz man bija deviņi gadi. Atceros, ka tajā liktenīgajā dienā, nesagaidījis, kad man atbrauks pakaļ vecāki ar pajūgu, mājup devos kājām. Nogājis pusceļu, ieraudzīju, ka manējie brauc pajūgā, bet līdzās viņiem sēd divi svešinieki ar šautenēm. Viens no viņiem aicināja mani kāpt iekšā. Pēc tam mūs iesēdināja automašīnā un aizveda uz Valkas staciju. Tā mūs aizveda astoņu gadu trimdā,” saka P. Cābulis.Kolhozā, kur Cābuļu ģimene apmetās, vajadzēja dravnieku. Bišu saimju gan nebija daudz – kādas sešas. Pētera tētis ar bitēm bija darbojies un pieteicās uz šo darbu. Kad pēc astoņiem gadiem ģimene varēja atgriezties mājās, vietējai kopsaimniecībai palika 105 saimes. “Tētis pats gatavoja stropus, bet es ik vasaru biju viņam palīgs, jo vienam bija grūti ar visu tikt galā. Tā es sāku savas bitenieka gaitas,” atminas Pēteris.Izpildkomitejai nav vēlamsKad trimdinieki varēja atgriezties, dzimtajā pusē vietējā vara neizrādīja sirsnīgu sagaidīšanu. Toreizējais ciema izpildkomitejas priekšnieks pateica īsi un skaidri: “Biedri Cābuli, jūs te neesat vēlams.” Saņemot tādu repliku, Pēteris saprata, ka jāmeklē dzīvesvieta citur un devās uz Valku, kur pabeidza vidusskolu. Pēc tās radās doma kļūt par jūrnieku, bet komisija nākamajos jūras braucējos neieskaitīja veselības dēļ. Atteicies no sapņa par jūru, Pēteris Virķēnos apguva elektriķa profesiju, tad sekoja dienests armijā, bet pēc tā puisis Politehniskā institūtā vakarniekos pabeidza Enerģētikas fakultāti. Tā viņš pēc aicinājuma palika bitenieks, bet pēc iegūtā diploma – inženieris. Tad sekoja ilgāks darba periods Rīgā. Atmodas laikā viņš pieteica savas tiesības uz mantojuma – “Spaļu” māju – atgūšanu, un 90. gados P. Cābuļa ilgais ceļš mājup noslēdzās. Tagad viņš savā sētā kopj 33 bišu saimes.Pagastos ir vajadzīgs darbsPar Kārķiem dzirdēts daudz labu vārdu. Vēlos uzzināt arī dravnieka domas, vai viņš tic pagasta attīstībai un gaišai perspektīvai. “Tas ir grūts jautājums. Lai te cilvēki paliktu dzīvot, ir jābūt darbam. Protams, ir mudinājumi pašiem kaut ko uzsākt savās saimniecībās un ražot produkciju, bet svarīgi ir, lai būtu kur to pārdot. Ja noieta nav, tad vari kaut izstiepties, bet nekas nesanāks. Man, paldies Dievam, ir liels paziņu pulks, kas turpina palielināties, tādēļ es iegūto medu varu realizēt. Tomēr zinu, ka, piemēram, kartupeļu audzētājiem ir grūti atrast pircējus.Vispār tradicionālajai lauksaimniecības produkcijai nav viegli atrast tirgu. Iznākums ir tāds, ka daudzi jaunie aizbrauc. Atklāti sakot, mani māc šaubas, vai nelieli pagasti, kas vēl pagaidām pastāv, nākotnē varēs izdzīvot,” spriež dravnieks. Viņš uzskata, ka biškopji savas intereses vairāk spētu aizstāvēt, ja visi būtu iestājušies Biškopības biedrībā. Lielai organizācijai noteikti ir vairāk iespēju aizstāvēt savas intereses. Pēc bitenieka domām, laukus apsēdusi viena liela nelaime – dzeršana. “Tā cilvēku pazudina un atņem vēlmi aktīvi darboties. Vairāki žēlojas, ka nevar iztikt, bet grādīgajam nauda atrodas. Taču, ja es tādus uzaicinu par noteiktu atalgojumu nākt man palīgā, viņi atsakās un nenāk. Tas nozīmē, ka lauku pagrimumā daļēji vainīgi ir arī paši cilvēki,” saka Pēteris. Bites ir mūsu rīcības indikatorsBiškopis uzskata, ka mūsu pareizas vai nepareizas dzīves rādītājs ir bites. “Šie kukainīši ir kā indikators. Tur, kur dzīvo bites, apkārtēja vide ir tīra. Tas nozīmē, ka tajā vietā cilvēki par to rūpējas un strādā ar prātu. Cita starpā, bites necieš dzērājus. Pamēģiniet tikai pie tām iet iedzēris. Uzreiz liksies virsū. Tādā veidā tās mūs māca, kā jādzīvo,” ar humoru piebilst dravnieks.Pēc Pētera domām, mācīties pareizi dzīvot mums vēl vajadzētu un vajadzētu. “Runājot par jau pieminēto vidi, es domāju, ka tā ir diezgan krietni papostīta. Piekrītu, ka ir veci meži, kuri jāizzāģē, bet esmu redzējis arī vairākos hektāros nozāģētas priedes, kurām celma diametrs nav lielāks par 15 centimetriem. Tas vairs nav prāta darbs,” atzīst P. Cābulis. Iespējams, tādēļ bitenieks labprāt darbojas ar bērniem un māca viņus izprast dabu. Tā ir mūsu nākamā paaudze, kura pēc gadiem saimniekos Latvijā. “Kamēr bērniem ir interese par visu apkārtējo, viņiem jāmāca dažādas prasmes. Piemēram, kaut vai tā pati biškopība. Pieļausim sliktāko variantu, ka būs grūti atrast darbu. Tad biškopībā iegūtās iemaņas var noderēt. Vai arī cits variants – darbs ir, bet ko darīt brīvajā laikā? Skatīties televizoru? Domāju, ka šo laiku var pavadīt lietderīgāk, atrodoties pie bišu saimēm,” saka Pēteris.Aizbraucēji jādabū mājāsBiteniekam ir arī savs viedoklis par pašreizējām politiskajām norisēm Latvijā. “Man patika Valda Zatlera nostāja, cenšoties koalīcijā pieņemt “Saskaņas centru”. Tas ir fakts, ka saskaņieši vēlēšanās ieguva visvairāk balsu. Kāpēc šo apvienību nevarētu iesaistīt valdībā? Ir viens būtisks jautājums, uz ko beidzot jāatbild – cik ilgi mēs vēl šķelsimies? Ar daudziem krieviem kopā stāvējām uz barikādēm. Protams, ir arī pārliecinātie, kuriem nav iespējams iestāstīt, ka PSRS mūs okupēja. Tagad politiķi strīdas, vai pie mums ir vai nav okupantu, bet precīzāk būtu teikt, ka tagad te dzīvo okupantu pēcteči. Tā ir paaudze, kas nav piedalījusies karā un tās lojalitāte pret Latviju vai tās neatzīšana ir atkarīga no tā, ko jaunajiem cittautiešiem stāsta un māca ģimenē. Nav tā, ka “Saskaņas centrā” pilnīgi visi aizstāvētu vienīgi krievvalodīgo intereses. Piemēram, pirmās brīvvalsts laikā visus uzskatīja par Latvijas pilsoņiem neatkarīgi no tā, vai cilvēks pēc tautības bija krievs, ukrainis vai polis. Savukārt Otrā pasaules kara laikā krieviem visniknāk pretojās partizāni Latgalē, kur lielākā daļa bija krievvalodīgie iedzīvotāji. Par to mūsu politiķiem derētu padomāt,” saka P. Cābulis.Pēc bitenieka domām, lai Latvijā notiktu pavērsiens uz labāku dzīvi, sabiedrībai ir jākļūst vienotākai. “Ar vienu vai diviem pirkstiem roka neko lielu nevar izdarīt. Kaut ko jūtamu spēsim panākt tikai tad, ja visi būsim kā vienā kulakā. Es jaunajai valdībai gribētu novēlēt strādāt tā, lai visa tauta justu dzīves uzlabošanos un lai gandrīz pusmiljons aizbraukušo latviešu sāktu domāt par atgriešanos,” saka P. Cābulis.
