Ar 38 gadus veco Daini satikos nejauši. Savas dzīves 15 gadus vīrietis pavadījis ieslodzījumā.
Ar 38 gadus veco Daini satikos nejauši. Savas dzīves 15 gadus vīrietis pavadījis ieslodzījumā. Uz viņa jautājumu, vai man nav bail, atbildēju: “Tev uz pieres nav uzrakstīts, ka 11 reizes esi tiesāts.”
Dainis cietumā sēdējis par zādzībām. Tās visas izdarītas dzērumā. Viņš uzskata, ka daudz labāk esot sēdēt vairākas, nevis ilglaicīgi vienu vai divas reizes. Pašlaik viņš kādā privātā klīnikā ārstējas no alkoholisma.
Vīrietim patīk šūt
Šomēnes Dainis ieguvis apliecību par Nodarbinātības valsts aģentūrā pabeigtajiem šuvēju kursiem. Viņš cer, ka pēc ārstēšanās iztiku varēs pelnīt kādā uzņēmumā, kurā strādājis prakses laikā. Šūt Dainim ļoti patīk, un visnotaļ sarežģīto amatu pašmācības ceļā viņš apguvis, būdams apcietinājumā 90. gadu sākumā. Sarunas laikā novēroju, ka Dainis ir kā kaķis — staigā, kur grib, un dara, ko grib. Ja grib, tad šņabi dzer desmit dienas, ja negrib — tad nedzer vispār. Dainis ir tiešs un kategorisks — kas galvā, tas uz mēles. Viņš nemēdzot liekoļot, visu pasakot acīs. Par to viņu ienīstot, bet tas Daini neuztraucot. Vīrietis apzinās, ka viņa nelaime ir alkohols. To viņš pirmo reizi pagaršojis piecu sešu gadu vecumā. Dainis atceras, ka toreiz mamma savas sirdssāpes par vīra neuzticību remdējusi šņabī un pēc tam aizgājusi gulēt. Viņš redzējis, ka uz galda atstātā alkohola pudele ir gandrīz pilna, paņēmis to un izdzēris. Vēl tagad vīrietis atceras, ka bijis smagi saindējies un dzēruma neprātā sitis galvu pret sienu. Šādus šaušalīgus stāstus par dzērumu Dainis varētu stāstīt stundām ilgi, tikai tos klausīties ir skumji un baisi. Viņš ar tiem nelielās, bet arī neko nenožēlo, jo nemēdzot skatīties atpakaļ “uz atstāto mēslu kaudzi”, analizēt pagātni un kaut ko no tās nožēlot.
Gribas vēl dzīvot
“Kas bijis — bijis. Ja rakāšos pagātnē, tad man jāpakaras, bet man vēl gribas bišķiņ padzīvot,” — tā Dainis. Galvenais dzīves uzdevums viņam esot vairs nenokļūt apcietinājumā. Ja viņš nedzeršot, tad tur vairs nekad neatgriezīšoties. Skaidrā prātā viņam dzīvē klājoties labi. Dainis nezina, kāpēc viņš dzer, iespējams, aiz bezdarbības. Viņš nekad nedzerot viens, tikai lāpot paģiras.
“Kamēr dzeru, man viss ir pie vienas vietas,” atzīst bijušais cietumnieks.
Ja Probācijas dienests viņam nebūtu piedāvājis apmaksātu ārstēšanās kursu, tad par savu naudu viņš nekad no alkoholisma neārstētos. Dainis stāsta, ka viņš pēc desmit dienu plostošanas vairs nespējot bez medicīniskās palīdzības atgriezties normālā dzīves ritmā. Bijušais ieslodzītais atrod attaisnojumu savai ilgajai plostošanai — 1995. gadā viņam esot bijusi smaga trauma. Vīrietis pusotru mēnesi bezsamaņā gulējis slimnīcā un par notikušo neatceras pilnīgi neko.
Šķetinot savu dzīvesstāstu, Dainis atklāj — kad viņam bija 11 gadu, pakārusies mamma. Pēc sava tuvākā cilvēka zaudēšanas Dainis sācis dzīvot tā, kā pats uzskatījis par pareizu. Neviens pusaudzim neesot varējis norādīt, pavēlēt vai kā citādi ietekmēt viņa gaitas. Iespējams, ja toreiz Dainis būtu saņēmis kvalificēta psihologa palīdzību, viņš savu izmisumu un sāpes nebūtu paslēpis zem bravūrības, vienaldzības un nebūtu sācis zagt. Dainis slavē Nodarbinātības valsts aģentūrā sastapto psiholoģi, kuras konsultācijas viņam palīdzējušas kaut nedaudz izprast sevi un saņemties turpmāk dzīvot citādāk.
Pēc mātes nāves Dainis dzīvojis pie vecmammas, jo tēvs ne par viņu, ne par septiņus gadus jaunāko māsu neesot izrādījis nekādu interesi. Vīrietis par tēvu stāsta nelabprāt, jo uzskata, ka viņa dēļ ģimene piedzīvojusi traģēdiju. Viņš nekad pret bērniem neesot izrādījis tēva mīlestību un rūpes, un tas joprojām tracina dēlu. Bijušais cietumnieks uzskata, ka pīpēt un regulāri lietot alkoholu viņu pamudinājusi arī tēva pirmā draudzene, kura parādījusies uzreiz pēc mammas nāves. Tēvs neesot iebildis, ka par viņu 15 gadu jaunākā piedzīvotāja zēnam no veikala nesusi cigaretes un vīnu. Arī Dainis nav iebildis. Ja jau pieaugušie paši piedāvājuši, tad viņš nav atteicies.
Dainis atklāj, kāpēc jau bērnībā sācis zagt. Viņš noklausījies mammas un vecmammas sarunu, ka mājās esot nozagtas dažādas saimniecībā noderīgas lietas, izdomājis, ka atmaksās zagļiem, un sācis zagt pats. Viņam esot bijis vienalga, kuru viņš apzog, galvenā esot bijusi apziņa, ka viņš atriebjas par ģimenei nodarīto zaudējumu. Pirmo reizi Daini tiesāja 17 gadu vecumā par to, ka viņš tēvam nozaga kolhoza smago automašīnu, lai pavizinātos. Pavizinājās, iebrauca grāvī, pameta auto un aizgāja uz mājām gulēt. Par saviem “Buratīno piedzīvojumiem” Dainis stāsta tā, it kā viņš pats nebūtu notikumu galvenais varonis. Iznākot no pirmā apcietinājuma, Dainis ātri apprecējās, lai, kā pats saka, neiesēstos atkal. Jaunais vīrs cerēja, ka ģimenes dzīve viņu spēs noturēt pareizās sliedēs un vairs negribēsies palaist rokas. Kopā ar sievu Dainis pārcēlās dzīvot mammas dzimtajā pusē, bet tur jau gaidīja vietējo biedējošie stāsti par viņas tēva noziedzīgo pagātni. Visi turienieši jauno puisi uzskatīja par vectēva kopiju. Tam piekrīt arī mazdēls un apgalvo, ka pret gēniem neko nevar padarīt.
Dainim ir divi jau pieauguši dēli, diemžēl tēvs viņus nav redzējis daudzus gadus. Pēc kārtējās tiesas sieva viņu pametusi un aizbraukusi dzīvot ārpus Latvijas teritorijas. Vecākajam dēlam esot 22, jaunākajam — 20 gadu. Tagad Dainis saprot, kādai jābūt tēva mīlestībai pret bērniem, diemžēl pats to nekad nav saņēmis. Tēvs viņam nekad neesot pavaicājis, kā klājas, tāpēc dēls savu radītāju uzskata par svešu un neizprotamu cilvēku.
Otro reizi Dainim kāja paslīdējusi neilgi pēc vecāsmātes nāves. Tad viņš sācis ļoti daudz dzert.
Šobrīd Dainis par ģimeni nedomā, jo tā viņam neesot vajadzīga. Viņš vairs nevarot iegūt sievieti, kādu gribētu. Viņa nedrīkst lietot alkoholu, bet tās, kuras nedzer, jau esot precējušās. Dainis uzskata, ka sievietes, kuras nedzer un kurām nav vīra, ir īpašs gadījums. Viņš nevarot bez abpusējām simpātijām pārgulēt ar sievieti. Ja Dainim viņa nesimpatizē, tad varot parunāt, bet gultā nekāpšot.
“Esmu mātes raksturā. Viņa man bija tāda šustraja. Toties tēvs pēc dabas vienmēr bijis lēnīgs,” atklāj Dainis. Mammai bijusi tikai sešu klašu izglītība, bet viņa sekojusi līdzi dēla skolas gaitām. Dainis smejas, ka viņam nedēļā dienasgrāmatā skolotāji rakstījuši vismaz padsmit piezīmju. Mājās viņš par to saņēmis pērienu.
“Vienmēr mamma dienasgrāmatā sarakstīja stundas,” atceras dēls. Viņš uzskata, ka mamma mācījusies līdz ar viņu un gribējusi, lai dēls iegūst vidējo izglītību, bet pēc tam iet pie tēvoča un apgūst dzelzceļa mašīnista profesiju. Dainis arodskolā apguva krāsotāja amatu.
Cietumā strādājis par pavāru
No pēdējās ieslodzījuma vietas Pārlielupes cietumā Dainis atbrīvots pirms termiņa beigām. Sodāmība viņam beidzas pēc pāris mēnešiem. Cietumā vīrietis strādājis par pavāru, tāpēc ārpus ieslodzījuma žogam viņš varēja saņemt bezdarbnieka pabalstu, stāties uzskaitē un sākt domāt par nākotni. No darba viņš nekad neesot baidījies un arī “sēdēdams” visu laiku strādājis.
“Esmu krievu laiku cilvēks un nekad neesmu bijis truboļots. Ja cietumā strādāju, tad arī brīvībā nesēdēšu mājās un negaidīšu, kad mans kāds kaut ko žēlastībā iedos,” uzsver bijušais ieslodzītais. Pēc izārstēšanās viņš iecerējis, kā pats saka, “cietumnieku paradīzē” iekārtot istabiņu un virtuvi. Vecas mēbeles viņam iedošot tēvs, jo pats pārcelšoties uz citu dzīvesvietu. Pagaidām piešķirtā istabiņa stāvot tukša, jo Dainis neriskē to iekārtot, zinot, ka mēnesi nebūs mājās. Viņš zina savu raksturu, tāpēc lieki neriskē, lai atkal nenokļūtu cietumā. Pagaidām viņš mitinās pie paziņām mazpilsētas centrā. Dainis pilsētas domē uzrakstījis iesniegumu ar lūgumu piešķirt dzīvokli un cer, ka pirmo reizi dzīvē viņam būs pašam savas mājas.
Dzīvos par spīti
Pēc atgriešanās no Jelgavas Pārlielupes cietuma, kur Dainis sodu izcieta pēdējo reizi, viņš secina, ka dzimtajā pusē notikušas ievērojamas izmaiņas, bet tas netraucējot, jo viņš jaunā vidē spējot ātri adaptēties un pieņemt spēles noteikumus. Nokļuvis brīvībā, pirmās dienas bijušais ieslodzītais kārtīgi svinējis. Nauda esot bijusi, jo, strādājot virtuvē par pavāru, cietuma veikalā pārtika neesot bijusi jāpērk, tikai melnā tēja.
“Baroju zekus, un viņi man nelegāli deva naudu, lai lieku lielākas porcijas,” atklāj Dainis. Viņš atzīst — lai tiktu strādāt virtuvē, cietumā jābūt sakariem. Sākumā ieslodzītais mizojis kartupeļus, tad kādu laiku mazgājis traukus un tikai tad varējis stāvēt pie katliem. Divu nedēļu laikā Dainis apguvis visas ēdiena vārīšanas gudrības. Tās aprobežojušās galvenokārt ar dažādu putru gatavošanu un eļļas lietošanu pareizās proporcijās. Latvijas brīvvalsts laika cietumā ieslodzītajam strādāt virtuvē esot goda lieta, bet padomju laikos tas skaitījies liels kauns.
“Krievu laikā cietumnieku, kurš strādāja par pavāru, sauca par zapadlu,” atklāj Dainis. Mūsdienās Latvijas cietumos viss esot mainījies, tagad dzīve ritot pēc uzraugu prāta un noteikumiem, bet agrāk visu diktējuši zeki. Padomju laikā Dainim cietumos bijis oficiāls darbs un dažbrīd arī lielāks atalgojums, salīdzinot ar brīvībā nopelnīto. Iemācījies šūt, Dainis nelegāli šuvis apģērbu, sākot ar vīriešu apakšveļu un beidzot ar ziemas virsjakām. Gatavo produkciju ar starpnieku palīdzību viņš pārdevis un saņēmis naudu. Bijušais ieslodzītais atceras, ka nedēļas nogalēs cietumniekiem bijuši īsti svētki — ar dārgiem dzērieniem un uzkodām. Zeki labi dzīvojuši pirms gadiem 15, kad cietumos valdījis īsts bardaks — ieslodzītie brīvi lietojuši alkoholu un narkotikas, skatījušies televizoru un runājuši pa mobilajiem tālruņiem. Dainis vēl tagad uzskata, ka tas bijis jauks laiks.
Sarunas beigās, viņš sev jautā: “Nu ko man darīt? Vai pakārties? To nedarīšu, bet par spīti dzīvošu!”
