Šonedēļ kādā sociālajā interneta vietnē acīs iekrita melnbalta fotogrāfija ar parakstu: “Bildē redzams sirms vīrs ar mugursomu, kurš iet uz darbu. It kā jau nekas, ja vien šis cilvēks nebūtu Austrijas prezidents Aleksandrs van der Bellens. Un tagad atceramies, ar kādu ASV prezidenta cienīgu apsardzi pārvietojas Latvijas Valsts prezidents.”
Ziniet, gribot negribot rakstītajam ir jāpiekrīt. To, ka Latvijas Valsts prezidenta ierašanās Valkā 2. decembrī nebūs nekāda joka lieta, uzzināju jau pirms tam. Pašvaldības darbinieki atklāja, ka, ejot uz Starptautisko zinātnisko konferenci un Valsts Akadēmiskā kora “Latvija” koncertu, būs jāuzrāda ielūgumi un arī pārbaudīs personu apliecinošus dokumentus.
Sestdienas rītā jau pirms pulksten 8 pa savas mājas logiem redzēju, kā pilsētas centrā pa perimetru izkārtojas policistu patruļas. Ejot uz kultūras namu, tas bija apjozts barjerām un nokļūt ēkā varēja tikai izejot cauri drošībnieku pārbaudei. Protams, visi vīri stalti, ļoti pieklājīgi un korekti, bet tāpat prātā iešāvās doma, kāpēc tik pārspīlēti uzkrītoši no vienkāršiem cilvēkiem jāsargā prezidents. Protams, nevar aizmirst, ka Eiropas valstīs itin bieži notiek dažādi incidenti, tāpēc drošības pasākumi ir jāveic, bet tomēr gribējās, lai Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes simtgades svinības notiktu brīvākā atmosfērā. Viss jau bija kārtībā, tikai mums, preses pārstāvjiem, ik pa laikam bija jāuzrāda savas kartes ar īpašu uzlīmi. Redzēju, ka kultūras namā uzturas divi īpaši apmācīti suņi, kas meklē sprāgstvielas. Daži valcēnieši bija redzējuši, kā pirms svētku gājiena dienesta suns pārmeklēja apkārtni, vai tik kādā kokā Rīgas ielā nav iekārts spridzeklis. Iespējams, tas viss ir vajadzīgs, tomēr man labāk gribētos, lai valsts daudz vairāk līdzekļu tērētu, lai varētu izglābt parastos cilvēkus nelaimes gadījumā. Lai ugunsdzēsējiem, policistiem un mediķiem būtu pats labākais un mūsdienīgākais aprīkojums. Lai nebūtu jāsaka, ka nav helihoptera, kas pārmeklētu apkārtni, nav speciālu glābšanas kuteru vai īpaši aprīkotu ātrumlaivu un tā tālāk un tā joprojām. Paši taču esam dzirdējuši šādas atrunas. Tomēr vienu komplimentu gan pateikšu. Ejot uz konferenci, man gadījās mazs misēklis – bedrainajā Lugažu laukumā, skatoties apkārt, paklupu. Uzreiz klāt piesteidzās viens no staltajiem vīriem un pajautāja, vai ar mani viss kārtībā. Lai gan tad domāju, kā izkļūt no šīs situācijas, tomēr šis žests mani patīkami pārsteidza.
