Pirms vairākiem mēnešiem kāds sporta skolotājs stāstīja, ka gandrīz puse no vienas klases skolēniem nepiedalās sporta stundās, jo viņiem ir ārsta zīme. Krasas atšķirības arī neesot citās pamatskolas un vidusskolas klasēs. Aprunājoties par šo tēmu ar vairākām vidusskolas meitenēm, noskaidroju, ka tā patiesi arī ir. Un, izrādās, iemesls lielākoties nav saistīts ar nopietnām un mazāk nopietnām veselības problēmām, bet ar negribēšanu. Līdz ar vienkāršu negribēšanu rodas arī nepatikšana, jo nepietiekamas fiziskās slodzes, garšīgas picas, čipsu un kolas rezultātā svārki kļūst par mazu, krekliņš vairs neizskatās tik labi kā agrāk un arī garastāvoklis – tāds nekāds. No sava skolas laika atceros, ka sporta stundas bija aizraujošas un jautrības pilnas. Vēl spilgtāk atmiņā palicis, kā ģimnāzijas sporta laukumā bija jāmet bumbiņas. Atvēzējos, metu un nejauši trāpīju skolotājam. Aizraujoša šķita arī rāpšanās pa virvi, lēkšana pār āzi, taču visvairāk pūļu pieliku krosos. Tā bija kārtīga cīņa ar sevi, apgalvojot, tu to vari. Patiesībā varam mēs visi, tikai vispirms ir jāgrib. Tiem, kam trūkst motivācijas un iedvesmas, iesaku 22. februārī pulksten 16 aiziet un noskatīties Latvijā lielākās ielu sporta un kultūras kustības “Ghetto Games” dokumentālo filmu “Tas ir tikai sākums”. Grūti atrast pareizos vārdus, taču šī kustība aizrauj, pozitīvi uzlādē un sniedz pārliecību – nav tādas lietas, kas nebūtu pa spēkam katram. Padomājiet, vai vienkāršas negribēšanas dēļ ir vērts atņemt sev tik daudz pozitīvu emociju un enerģijas.
