Notikumi skaļu atbalsi var iegūt dažādu iemeslu dēļ. Biežāk ļaudīm tīk mēļot par negatīvām ziņām. Šis ir salīdzinoši retāk piedzīvotais – Smiltenes vārds Latvijā izskanējis pateicoties pūkainajam PR jeb publisko attiecību “darbiniekam” no Smiltenes novada bibliotēkas – kaķim Leo.
Tas, ka dzīvnieks vai tieši kaķis kļuvis par uzņēmuma vai ēkas simbolu, nav nekas jauns vai unikāls. Piemēram, Lielbritānijā, Ārlietu ministrijas ēkā, mīt Palmerstons, kura uzdevums kā pilntiesīgam iestādes darbiniekam ir ķert peles Vaitholas ielas ēkā. Peļu junkurs šim nolūkam noskatīts patversmē.
Šomēnes viesojās vangažniece
Latvijā visplašāk pazīstamās PR sejas jeb, pareizāk sakot, ūsas ir Rīgas domes Kuzja un Muris. Viņi ne vien dzīvojas pa pašvaldības ēku, bet pat sākuši apmeklēt prezentācijas pasākumus. Tā nesen medijos varēja lasīt, ka Imantā atklāts jauns fitnesa centrs, kura telpās pirmie iegājuši Rīgas domes kaķi. Abi esot stoiski pacietuši ilgās fotosesijas, ļāvuši sevi glaudīt, par neierasto situāciju tikai nedaudz liecinājis kaķu ieplesto acu skatiens.
Smiltenes bibliotēkas Leo savu pēkšņo popularitāti ieguva, kad savā dzimtajā pilsētā šomēnes viesojās vangažniece Zanda Radziņa, kuru mūsu lasītāji atpazīst kā pasaku grāmatas par sunīti Pogu autori. Atgādināsim, ka “Ziemeļlatvijā” bija izsludināts stāstu konkurss, kuru autori ar saviem darbiem balsoja par “Pogas” grāmatiņas dāvināšanu sev tuvākajai bibliotēkai.
Leo ir bibliotēkas dvēsele
“Viņš nāk katru rītu un uzkavējas katrā bibliotēkas telpā. Liels, samtains, izcili komunikabls un ļoti mīļš. Tāds ir lasītājs Runcis Leo, kuram bibliotēkā ir sava lasītāja kartīte. Viņš aplūko izstādes, tiekas ar autoriem. Ja kāds ienāk bibliotēkā un kaķi neredz, uzreiz skanot jautājums – bet kur Leo?
Nav šaubu ‒ Leo ir bibliotēkas dvēsele. Viņu noglaudot, sejā atplaukst smaids un aizmirstas dienas rūpes,” tā savā blogā sociālajos tīklos rakstīja Zanda Radziņa.
Drīz viņas teikto izdzirdēja arī lieli mediji, un Leo jau cēli gozējās arī to slejās.
Vai Leo nav kļuvis lepns par savu pēkšņo popularitāti, devās noskaidrot “Ziemeļlatvija”.
Dodies uz bibliotēku un lasi!
Nākamajā rītā pēc aizvadītās bibliotēku nakts Leo bija nedaudz miegains, bet ļoti apmierināts ar tur redzēto un dzirdēto. Viņš personīgi piedalījies gan jogas nodarbībās, gan asistējis dārzkopju sarunās sēklu maiņas punktā un pat paspējis komunicēt ar Smiltenes draudzes mācītāju.
To, ka Leo ļoti labi apzinās savu lomu un vietu bibliotēkas tēla veidošanā, nevar nepamanīt. Tikko ieraudzījis pret sevi vērstu fotoobjektīva aci, viņš cītīgi ķeras pie sava svītrainā kažoka pielīdzināšanas. “Vēlies sastapt Leo? Dodies uz bibliotēku un lasi grāmatas!” to varam ieteikt ikvienam.
