Nu jau vismaz pāris gadu marts satrauc Latvijas politiķu un valdības amatpersonu prātus.
Nu jau vismaz pāris gadu marts satrauc Latvijas politiķu un valdības amatpersonu prātus. Satraukuma cēlonis nav pavasara vēsmas, bet noteikts datums — 16. marts —, kad bijušie leģionāri atceras savas cīņu gaitas un piemin kritušos biedrus.
Dzirdot par piemiņas mītiņiem mūsu zemē, pieri sarauc arī daži Eiropas Savienības politiķi. Varbūt Latvijai tiešām nav gluži piedienīgi atcerēties militāro formējumu, kas bija iekļauts nacistiskās Vācijas armijas sastāvā.
Tas arī mūsu valstsvīriem liek satraukties. Labāk lai tā diena aizrit klusi un nemanot. Nekādu gājienu, ziedu nolikšanas, radikāļu izlēcienu, un vispār — pie Brīvības pieminekļa ir jāremontē bruģējums. Nez, vai šīs idejas autori iedomāsies līdzīgu remontu sākt pirms 9. maija pie pieminekļa Sarkanās armijas atbrīvotājiem Pārdaugavā.
Traģikomiskas izdarības uz latviešu tautas traģiskā likteņa fona. Latvija kā teritoriāli maza valsts ar izdevīgu ģeogrāfisko stāvokli gadsimtiem ilgi no visām pusēm ir pluinīta lielvaru vējos. Katra brāzma ir apdraudējusi tās brīvību. Tās aizstāvēšana ir mainījusi tūkstošiem cilvēku likteņu. Ne jau tie latviešu lauku zēni un vīri, kuri, atriebjoties par deportētajiem un nošautajiem tuviniekiem, iestājās leģionā, to darīja tādēļ, ka būtu aizrāvušies ar nacistu āriešu filozofiju. Viņi gribēja padzīt iebrucējus, tāpat kā to vēlējās apmānītie latviešu kareivji Sarkanās armijas rindās. Traģēdijas kulminācija bija, kad kaujā vācu un krievu armijas formas tērpos viens pret otru stobrus vērsa pat vistuvākie radinieki. Karojošās lielvaras naidu un bēdas iesēja daudzās jo daudzās ģimenēs, kas vēl tagad vairākās dzimtās nav izplēnējis. Tāda ir likteņa ironija — latviešiem lielākoties par brīvību ir vajadzējis cīnīties zem svešiem karogiem. Kā raksta dzejniece Vizma Belševica: “Svešus karogus nes tēvi, svešos pulkos karo.”
Mūsdienas nav izņēmums. Irākā latviešu karavīri atrodas kā NATO spēku dalībnieki un palīdz īstenot ASV militāro misiju. Mums Irākas zemi un naftu nevajag. Kontroli pār naftu grib iegūt Amerika, un mēs to iebrukumā Irākā atbalstām. Savas brīvības un miera labā, lai kritiskā stundā varētu paļauties uz ASV aizsardzību. Tāda, lūk, ir brīvības cena. Mazajām valstīm nereti ar diezgan netīru naudu samaksājama.
