Jautājums par valsts valodu ir ļoti jūtīgs. Mazām tautām ir liels risks zaudēt savu valodu, tādēļ valstiskā līmenī ar Valodas likumu regulē tās lietošanu.Taču būtu jāpaskatās uz valodas lietošanu arī no citas puses. Ir jādomā arī par ārzemniekiem, kuri apmeklē Igauniju, Latviju un Lietuvu. It īpaši tas attiecas uz pierobežas teritorijām. Nesen man iznāca ilgāk pastaigāt pa Valgu, un, atklāti sakot, jutos kā stulbenis. Visi uzraksti ir tikai un vienīgi igauņu valodā. Lai atrastu vajadzīgo iestādi, nākas apturēt gados vecākus cilvēkus, kuri saprot krieviski, un vaicāt. Pašam kaut ko atrast šķiet nereāli. Ja nu vienīgi gadās cūkas laime nejauši uzskriet virsū meklētajam objektam. Igaunija nav tik ievērojama valsts, lai tās valodas apguve kļūtu par nepieciešamību tiem, kuri uz laiku tur iebrauc. Vai arī ienāk uz dažām stundām no kaimiņvalsts. Ja tik ļoti jābaidās no krievu valodas, var uzrakstīt arī angliski. Tā kā dzīvoju līdzās Valgai, man šis tas jau ir zināms, kur kas atrodams. Taču iedomājos, kā jutīsies tie ārzemnieki, kuri Valgu apmeklē pirmo reizi. Ja būtu norādes vai veikalos pie precēm nosaukumi arī angliski, nebūtu problēmu, un tas it nemaz neapdraudētu valsts valodas ietekmi. Tagad iepērkoties dažkārt jāmin, vai būšu pareizi izdomājis, kas ir iepakojumā. Arī slaveno kara muzeju ir ļoti grūti atrast, jo norādes ir tikai igauņiem. It kā sīkumi, bet iebraucējiem no citas valsts tie ļoti apgrūtina orientēšanos. To atvieglinot, domāju, ne ar ko nebūs apdraudēta valsts valoda.
