Cilvēku vairākums par meža kaitēkļiem zina tika to, ka šie kukaiņi noposta kokus.
Cilvēku vairākums par meža kaitēkļiem zina tika to, ka šie kukaiņi noposta kokus, bet bioloģijas profesors Agnis Šmits zina stāstīt, ka kaitēkļu pasaule ir līdzīga mūsu sabiedrībai, kurā ir sava darba organizācija ar attiecīgu tehnisko aprīkojumu, daudzsievība un sekss, kā arī konkurējošu sugu cīņa par valdošo vietu skujkoku audzēs.
Par to no Valsts aģentūras Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” profesora A. Šmita uzzināju Valkas virsmežniecības Strenču mežniecībā, kur viņš kopā ar virsmežniecības vecāko inspektoru Vasiliju Kolaču pārbaudīja priežu jaunaudzi un paņēma skuju paraugus, lai vēlāk laboratorijā noskaidrotu, cik daudz oliņu skujās atstājušas priežu niknākās ienaidnieces zāģlapsenes un kādi var būt šo kaitēkļu vairošanās apmēri nākamā gada pavasarī.
“Ar profesoru sadarbojamies jau divus gadus. Aizpērn Saules mežniecībā savairojās kaitēkļi, bet pagājušajā gadā zāģlapsenes izplatījās arī citu mežniecību platībās,” stāsta V. Kolačs.
Daba pati visu regulē
V. Kolačs piebilst, ka Ventspils rajonā, lai iznīcinātu kaitēkļus, mežus no gaisa migloja, bet Valkas virsmežniecība no tā atteicās un veica citus koku aizsardzības pasākumus. “Tagad ir noskaidroti rezultāti. Situācija Ventspils pusē pēc mežu nomiglošanas ir gandrīz tāda pati kā mūsu rajonā, kur miglošanu neveica. Daba visus procesus lielākoties pati regulē. Atšķirība tikai tā, ka Ventspils rajonā cīņā pret kaitēkļiem ir izdots vairāk naudas. Jau 19. gadsimta sākumā zāģlapsenes kaitējumus konstatēja Smiltenes mežos. Kukaiņu izplatīšanās notiek cikliski — ik pēc 12 gadiem. Saules mežniecībā šo procesu izpēti esam sākuši veikt kopā ar profesoru Šmitu. Esam izveidojuši parauglaukumus, atzīmējuši tos kartē un priežu zaru paraugos uzskaitām zāģlapseņu olas, lai zinātu situāciju un paredzētu turpmāko procesu. Profesors par šiem jautājumiem mūsu rajonā ir vadījis arī seminārus, ” saka V. Kolačs.
Uz mežu aizved bioloģija
A. Šmits informē, ka kaitēkļu izplatības ziņā valstī ir vairāki riska reģioni, kuru vidū ir arī Valkas novads. “Iepriekšējos gados zāģlapsenes visvairāk mežam ir kaitējušas Kurzemes piejūras mežos. Valkas rajonā Saules mežniecību pastāvīgi sāku apmeklēt 2004. gadā, kad toreizējais mežzinis Vasilijs Kolačs mani informēja par zāģlapseņu parādīšanos. Kopš tā laika Valkas rajonā esmu biežs viesis,” apliecina profesors.
Tā kā A. Šmits atzinās, ka nereti Valkas pusē kopā ar ģimeni pavada arī savu brīvo laiku, vēlējos ar zinātnieku tuvāk iepazīstināt laikraksta lasītājus.
Atšķirībā no vairākiem mežziņiem, kurus profesijā uz meža takas ar savu paraugu novirzījuši vecāki, A. Šmitu līdz mežam aizveda bioloģija. “Mani vecāki aizrāvās ar eksaktām zinātnēm, bet es nolēmu studēt bioloģiju. Jāteic gan, ka arī šī joma daļēji pielīdzināma eksaktajām zinātnēm, jo tā nu ir, ka, arvien vairāk iedziļinoties bioloģijā, ar matemātiku jānodarbojas vairāk nekā ar dabas mīlēšanu. Pabeidzu Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti, pēc tam vairākus gadus šo zinātni studēju Zviedrijā. Tur aizstāvēju disertāciju par priežu sprīžotājiem. Tā mani bioloģija aizveda līdz mežam. Pēc studijām meklēju darbu un uzzināju, ka Latvijas mežzinātnes institūtā ir iespēja nodarboties ar pētniecisko darbu. Sākumā kā jauns un zaļš students jutos kā no laivas izmests, jo mani uzreiz nostādīja fakta priekšā — ņem un strādā! Bez priekšzināšanām gāja grūti. Daudz man palīdzēja meža entomologs Mārtiņš Bičevskis, kurš pētīja izmaiņas mežos. Šī joma kļuva tuva arī man,” apliecina A. Šmits.
Savā darbībā profesors par ārkārtēju gadījumu uzskata 2005. gada janvāra vētru, kas mežiem nodarīja lielu postu. “Šīs vējgāzes eksperti pielīdzina 1967. un 1969. gada vētru radītajām vējgāzēm. Postījumu dēļ mežos izveidojās augsta riska pakāpe. Daudz nogāzto egļu palika neizvestas, un tas veicināja mizgraužu savairošanos. Lai pasargātu koku audzes no kaitēkļiem, Kurzemes mežos pat izsludināja ārkārtas stāvokli. Tas Valsts meža dienestam ļāva ieviest vairākus ierobežojumus mežizstrādē, piemēram, vasarā nedrīkstēja cirst pieaugušas egļu audzes. Bija arī citi pasākumi,” stāsta profesors.
Mežs ir un būs vienmēr
Zinātnieks nepiekrīt, ka kaitēkļi mežos savairojušies tikai pēdējos gados un, kā nepareizi spriež daļa cilvēku, tas noticis straujās tehnoloģiju un daudzu ķimizācijas procesu attīstības rezultātā.
“Tādi uzskati liek domāt, ka cilvēkiem ir diezgan īsa atmiņa. Tie paši priežu sprīžotāji mūsu siliem ir kaitējuši jau vairākus gadu desmitus. Labi atceros, ka tas notika no 1978. līdz 1980. gadam un 90. gadu sākumā. Arī mizgrauži diezgan regulāri ir postījuši mežus, tādēļ nevar apgalvot, ka situācija kaitēkļu izplatībā tagad būtu pasliktinājusies. Gluži otrādi, pieaugošās ekonomiskās intereses stāvokli ir uzlabojušas. Uzņēmēji un mežu īpašnieki vairs nav ieinteresēti atstāt sapūšanai mežā nokritušus kokus. Kaut tiem ir malkas vērtība, tomēr tā ir nauda,” saka A. Šmits.
Pēc viņa domām, pastiprināta uzņēmējdarbība neveicinās visu mežu izciršanu. “Mežs ir un būs, jo tas mēdz atjaunoties dabiski. Jautājums var būt tikai par to, cik tas būs kvalitatīvs. Intensīva ciršana samazina audžu kopējo vecumu. Tomēr Latvijā ļoti plašai teritorijai ir piešķirts aizsardzības statuss. Pēdējos gados esam spēruši lielu soli uz priekšu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, tādēļ sasiet rokas saimnieciskajai darbībai nebūtu prātīgi. Savukārt mežā īpašniekiem vajadzētu domāt, kā no izmantojamās platības iegūt vislielāko peļņu. Nocirst koku audzi pirms noteikumos paredzētā ciršanas vecuma diezin vai ir prātīgi, jo tas nav arī ekonomiski izdevīgi. Domāju, ka vairāki īpašnieki to arī saprot un cenšas sagaidīt visizdevīgāko tirgus situāciju, nevis cērt uzreiz, tiklīdz to vajag,” spriež A. Šmits.
Zinātnieks piebilst, ka arī viņam pašam pieder mežs, kuru viņš neizmanto saimnieciskajai darbībai. “Tas ir neliels meža kriksītis, kurā atpūšos un relaksējos. Man patīk pastaigāties, pasēņot. Es pret mežu izjūtu cieņu, jo tas man nodrošina darbu. Ja nebūtu meža un tajā kukaiņu, man nebūtu ko darīt,” pasmaida A. Šmits.
Sabiedrība ar saviem likumiem
Viņš atzīst, ka kukaiņiem ir visai interesanta dzīve. Reiz arī kāda semināra dalībniece par to ieinteresējusies un vaicājusi, cik mātīšu zāģlapsenes tēviņš vienā reizē spēj seksuāli apkalpot. “Arī tagad to vēl precīzi nezinu, bet normālā situācijā tēviņš apkalpo trīs četras mātītes. Interesanti rīkojas mizgraužu tēviņš, kurš pirms vairošanās ir ļoti agresīvs un drosmīgs. Viņš pirmais metas virsū kokam, pārvar tā pretestību, bet pēc tam stumbra iekšpusē izveido mājiņu, kurā saaicina mātītes. Pēc eju skaita, kas no šīs mājiņas izved laukā, var zināt, cik mātīšu tēviņš aplaimojis. Koka pretestības salaušanai mizgrauzis izmanto divus mehānismus. Viņam ir feromons — fizioloģiski aktīva viela. To izdalot no sevis, viņš uz koku atvilina lielu baru citu mizgraužu. Vienas egles iznīcināšanai vajag kādus trīs līdz piecus tūkstošus vaboļu. Otru mehānismu veido sēņu sporas, ko kaitēklis nes uz muguras. Mizgrauzis šo sēni ievada kokā, un tā tūlīt sāk izplatīties un žņaugt koku, lai tas vairs nesaņemtu ūdeni. Šiem kukaiņiem ir arī savi preses pārstāvji, saukti par mizgraužiem tipografus. Šo iesauku viņi dabūjuši tādēļ, ka koka mizā izveido dažādus rakstus. Savukārt astoņzobu mizgrauži koku stumbros veic eju tīrīšanas darbus. Šiem kukaiņiem pie dibena ir astoņi zobi, ar kuriem, rāpjoties atpakaļ, viņi izlauž ceļu, bet ar ķervīti mugurpusē kā ar ekskavatora lāpstu izstumj no ejas skaidiņas. Katram ir savs uzdevums. Turklāt dažādu sugu kaitēkļi savā starpā konkurē par labāko teritoriju iegūšanu. Daba gan parasti vienai sugai neļauj uzvarēt, lai nezustu līdzsvars bioloģiskajā daudzveidībā,” stāsta A. Šmits.
Fotografē un spēlē basketbolu
Profesoram ir vairāki vaļasprieki. “Viens no tiem ir fotografēšana. Es medīju tikai ar fotoaparātu. Reiz, lai nofotografētu interesantā pozā skudru, 10 minūtes nostāvēju gluži līdzās pūznim. Dabai un kukainīšu dzīvei manās fotogrāfijās ir ierādīta galvenā vieta. Otrs hobijs ir sports, kas man aizņem gandrīz visu brīvo laiku. Aizraujos ar basketbolu. Katru gadu braucu uz ārzemēm spēlēt amatieru turnīros. Vēl man ir ļoti mīļš medību suns. Viņš gan medībās neiet, bet tās viņam, šķiet, no senčiem ir asinīs. Kad suns redz kādu meža dzīvnieku, viņš medību satraukumā viss sāk trīcēt. Vispār man dzīvnieki patīk. Mums mājās tie bijuši pastāvīgi — suņi, zivis un arī putni,” saka A. Šmits.
Viņš priecājas, ka no trim dēliem ģimenē vidējais, tāpat kā tēvs, aizraujas ar zinātni. “Viņš man devās līdzi uz Zviedriju un lieliski apguva pamatiemaņas zinātnisko darbu izstrādāšanā. Dēls kvalitatīvi veica eksperimentālo darbu. Tajā gan viņš pielaida vienu kļūdu, mēģinot sapārot divus vīriešu dzimtes tauriņus. Diemžēl man toreiz cita materiāla, ko piedāvāt, nebija,” atzīstas A. Šmits.
Nākotnē zinātnieks iecerējis lielāku uzmanību pievērst 2005. gada vējgāžu radītā riska pakāpes izvērtēšanai. Par to viņš izšķīries, vadoties no tirgus prasībām.
