Ir sestdienas rīts, ap pulksten 8.00 sarunāta tikšanās ar Brantu pagasta medību kluba prezidentu Krišu Priediņu. Iepretim manai mājai stāv zaļa Ņiva. Tā ir īstā! Paķeru atstarojošu vesti un skrienu ārā, lai dotos savās pirmajās medībās, nemaz nezinot, ko no tām var sagaidīt. Dienas gaitā sajutos kā nokļuvusi pavisam citā pasaulē.Mašīnā gaida medību kluba vadītājs Krišs un mednieks Vilnis Muižnieks. Trijatā braucam uz Vidzemi, kur mūs jau sagaida 16 mednieki un septiņi dzinēji. Asti luncinādami, apkārt skraida divi četrkājaini draiskuļi Haris un Argo. Arī viņi ir pilntiesīgi medību dalībnieki.Ieraugot mani, mednieki šķita mazliet pārsteigti. Kad K. Priediņš iepazīstina kolektīvu ar mani – “Ziemeļlatvijas” žurnālisti – un paskaidro, ka došos līdzi medībās, vīru sejās vērojams smīns.Pēc kārtīgas sasveicināšanās, dažiem pārmītiem vārdiem medības var sākties.Šajā kolektīvā pavisam ir pieci medību vadītāji. Šoreiz pienākumi uzticēti vienam no jaunākajiem medniekiem Renāram Apinim. Nedaudz satraucies, bet ar stingru nostāju viņš sasauc visus kopā. Gluži kā pavēle armijā – vienā rindā stāties! Renārs izstāsta noteikumus, kas jāievēro medībās. Vīri paraksta dokumentu par drošību, dodas uz mašīnām un tālāk – uz mežu.Pēkšņi apstājamies ceļa malā un tiek doti norādījumi, kur kuram doties. No Ņivas pārsēžos vācu armijas mašīnā un tālāko ceļu mēroju kopā ar medību vadītāju.Pa pēdām pakaļ zvēriemKad visi esam nokļuvuši mežā, dodos līdzi uz mastu vienam no vecākajiem kolektīva medniekiem Vilim Augulim. Dzinēji tikko devušies mežā. Mēs stāvam sniegota ceļa malā, un brašais pensionārs sāk stāstīt savu dzīvesstāstu, ik pa laikam ielūkojoties mežā. Vīrs atceras, ka bijis laiks, kad medībās viņam veicies ļoti labi. Neskatoties, kurā vietā masts, medījums bijis rokā. Tikai pēc reizes, kad sieva dusmās pateikusi, lai viņam medībās neveicoties, viss mainījies. “Vairs nesanāk tik daudz nomedīt,” nosaka Vilis. Šā mednieka stāstos varētu klausīties visu dienu un tie neapniktu, bet pēkšņi atskan šāviens. Paraugoties pa labi, tālumā redzu, kā vienā mirklī zemē nokrīt stirna. Blakus stāvošais mednieks Gunārs Nīmants trāpījis mērķī.Asiņaini skati un ļengans meža dzīvnieka ķermenis uz mirkli uzdzina neomulības sajūtu. Bet esmu medībās un medījums taču arī ir šī pasākuma sāls, tāpēc šī sajūta mani ātri pameta. Pats Gunārs sākumā lielāku sajūsmu izrāda nevis par šodienas pirmo medījumu, bet gan par tālumā redzēto brašo alni, kurš aizskrējis uz Raunas pusi.Nākamais pārbrauciens izrādās vēl veiksmīgāks. Kad atskanējuši vairāki šāvieni, pa sniegoto meža taciņu lepni uz manu pusi nāk kluba prezidents. Viņš nomedījis zaķi. Arī medniekam Raitim Skujiņam paveicies, viņam buciņš. Pēc neilga laika arī Zigurds Kazeks nošāva buku.K. Priediņš stāsta, ka mežā redzējuši vairākus alņus un teļu. Šoreiz gan teļš izrādījās manīgāks par medniekiem un aizmuka. Iespējams, līdz nākamajai tikšanās reizei.Cienā ar karstiem dzērieniemKad diena pusē, atkal visi sapulcējamies vienkopus. Laiks pusdienām. Citi pusdieno mašīnā, citi sapulcējušies uz ceļa. Pa to laiku mednieki un dzinēji paspēj pārspriest medību lietas. Sajūtos īpaša, jo vīri izrādās ļoti dāsni. Cienā ar meža gaļas kotletēm, speķa maizītēm, piparmētru tēju un kafiju. Arī no konfektēm nedrīkstu atteikties. Kāds mednieks, redzot mani no aukstuma drebot, piedāvā pat savu jaku. Kad visi sasildījušies ar karstiem dzērieniem, pamielojušies ar līdzpaņemtajām pusdienām un pabarojuši arī četrkājainos dzinējus, varam doties tālāk.Jau dienas vidū vairs nejūtu pārsalušās kājas, kaut apģērbusies esmu silti un termometra stabiņš sniedzas līdz plus vienam diviem grādiem. Ar medniekiem ir citādāk, pat mīnus 15 grādos viņi ir gatavi doties medībās. Šķērslis nebūs pat sievas jubileja, to pārcels uz citu dienu, medības gan ne. Tā tas ir arī ar šo medību vadītāju Renāru.Rituāls, ko neizlaižRenāru jeb Reni, kā mednieki viņu sauc, šīs vīru lietas aizrauj jau kopš 14 gadu vecuma. Līdz astoņpadsmit gadiem viņš medībās devies kā dzinējs. Sasniedzis pilngadību, nokārtojis vajadzīgās formalitātes un kļuvis par mednieku. “Tā ir laba atpūta pie dabas un rituāls, ko neizlaižu. Medībām šķērslis nebūs ne lielie mīnusi ārā, ne kādi pasākumi. Citas darīšanas parasti tiek pārliktas uz iepriekšējo vai nākamo dienu. Medības notiks tad, kad tās paredzētas,” saka Renārs.Tā lielākoties ir ar visiem medniekiem. Starp citu, medības nebeidzas mežā ar nomedītiem zvēriem. Tuvojoties vakaram, kolektīvs dodas uz savu pulcēšanās vietu Brantu pagasta Dzirnavās. Tur notiek medījuma sadale un aknu cepšana. Protams, pārrunāta medību norise un kāds tiek pavilkts uz zoba. Un tā viņi, tumsai iestājoties, šķiras līdz nākamajām medībām. Fotoreportāžu no medībām Brantu pagasta mežos ikviens var aplūkot portālā www.ziemellatvija.lv sadaļā “Fotoreportāžas no notikuma vietas”.
