Gada nogalē Valkā notika tradicionālais Ziemassvētku tirdziņš, kur jau piekto gadu valcēniešus ar karstu un pašu vārītu sātīgu zupu cienāja Ērģemes pagasta iedzīvotājas – gruntīgas lauku saimnieces Monta Skotele un Gunta Strazdiņa. Šogad viņas bija sarūpējušas arī pārsteiguma paciņas ne tikai ar tradicionālajiem saldumiem, bet arī zupas izlasi – svaigiem dārzeņiem un jēra gaļu. Noskatoties, kā abas saimnieces tirgū rosās un iepriecina līdzcilvēkus, radās iecere gada nogalē Montu un Guntu aicināt uz sarunu, jo pasākuma laikā sarunai viņām tiešām neatlika laika.
Trešdienas pēcpusdienā braucam uz Ērģemes pagasta mājām ar nedzirdētu, bet skanīgu nosaukumu “Vaidelotes”. Vispirms mūs sagaida divi lādzīgi mājas sargi, kuri mums, atbraucējām, laiza rokas, nevis rej. Smejamies, ka suņi ir pirmie, kas atklāj, pie kādiem ļaudīm esam ieradušās. Tā tas arī ir, Monta kopā ar sirdsdraudzeni Guntu mūs sagaida ar glīti klātu galdu un garšīgām pusdienām, bet pirms tam runājam par labdarību, par cilvēku pateicību, par dzīvošanu un iespējām laukos.
Paši nemaz negrib vārīt zupu
Sarunas sākumā Monta atzīstas: “Gunta ir mana draudzene numur viens.” Savukārt Gunta stāsta, ka vispirms Monta draudzējusies ar viņas vecāko brāli, bet liktenim tā labpaticies, ka abas kļuvušas par mūža draudzenēm. Juku laikos – deviņdesmitajos gados – kopā strādājušas vietējā degvielas uzpildes stacijā, kopā brauc uz mežu sēņot un ogot, kopā dejo Turnas tautas nama deju kolektīvā. Gunta atzīstas, ja nebūtu Montas, diezin vai viņa dzīvotu ar tik aktīvu dzīves nostāju. Draudzene vienkārši neļaujot sēdēt mierā un dzīvi uztvert kā slogu vai nebeidzamu cīņu par izdzīvošanu. Monta esot tas lielais vilcējspēks.
“Es Guntu ievelku darbā, lopkopībā, dejošanā un arī šitajā neprātā – zupas vārīšanā,” smejas Monta. Viņa atceras, ka pirmo reizi zupu Valkas tirdziņam vārījusi kopā ar zemnieku saimniecības “Lejiņas” saimnieci Veru Beti. Pirmajā gadā uz Valku tika atvesti 50 litri zupas. Taču Montas sabiedrotā atteikusies no šī pienākuma, jo pašai saimniecībā bijis daudz darāmā. Neskatoties ne uz ko, Monta gribējusi iesākto turpināt, kaut apzinājusies, ka vienai būs diezgan grūti to izdarīt, bet pamazām šajā pasākumā draudzene ievilka arī Guntu. Šogad uz Valku jau tika atvesti 90 litri zupas, no kuriem pāri palika tikai trīs. Lai paspētu visu izdarīt, saimnieces gaļu izvāra jau iepriekšējā dienā. Nākamajā dienā darbi sākas agri no rīta, lai uz Valku varētu atvest kārtīgu zupu. Monta bija ievērojusi, ka katru gadu pensionāri pēc zupas nāca ar saviem traukiem, tāpēc radās iecere viņiem dāvināt produktus – gaļu, kāpostus, burkānus un sīpolus, lai uz svētkiem paši sev izvāra garšīgu virumu. Monta ir pateicīga arī pārējiem labajiem rūķīšiem – zemnieku saimniecības “Purmaļi” saimniekam Vilnim Vehi, kas sagādāja burkānus un kāpostus, un valcēnietei Veronikai Afanasjevai, kura kopā ar zupas vārītājām visu dienu gatavoja zupas izlases paciņas. Monta atzīstas, ka pēc tirgus bija vīlusies, jo daudzi cilvēki pakas nemaz negribēja ņemt. Viņi teikuši, ka mājās paši negrib vārīt, lai viņas labāk atkal atbrauc uz Valku ar jau gatavu zupu. Ērģemietes pieļauj, ka mūsdienās lielākā daļa cilvēku ir pārtikuši, bet viena daļa ir arī slinki. Ir arī vientuļie pensionāri, kuri neatļaujas lieki tērēt gāzi un elektrību.
“Es šos cilvēkus attaisnoju, jo zinu, ka Valkā ir dārgi komunālie maksājumi, tāpēc cilvēki taupu visur, kur vien tas ir iespējams. Mājās arī negatavo,” spriež Monta. Viņas pāri palikušās zupas izlases paciņas nākamajā dienā aizvedušas uz Ērģemes pagasta sociālo māju, kur pašlaik mitinās septiņi sirmgalvji. Saņemot negaidītās dāvanas, viņi priecājušies no sirds un steiguši vārīt svētku zupu.
Monta šajos piecos gados novērojusi, ka cilvēki tik tiešām ir interesanti. Reizēm – pat nepatīkami uzstājīgi. To nācies piedzīvot šogad, kad pavisam agri kāda vecmāmiņa ar mazbērniem kauninājusi saimnieces, ka uzreiz nedod dāvanas, bet viņas nebija vēl visu sakārtojušas. Tādi cilvēki, kas uzskata, ka viņiem pienākas vairāk nekā citiem, ir paši nepatīkamākie.
Reizēm nošļūk dūša
Skaidrs, ka Ziemassvētku laikā latviešiem atveras sirdis un rodas vēlme dot tiem, kuriem šajā dzīvē neklājas ne tik labi, ne viegli. Jautājam, vai arī ikdienā, zinot, ka Monta nodarbojas ar labdarību un saimnieko veiksmīgā lauku saimniecībā, cilvēki nāk pie viņas un lūdz palīdzību.
“Monta dod tāpat, negaidot, ka prasīs,” steidz atbildēt Gunta. Monta atceras laiku, kad pašai dēli vēl mācījušies skolā un viņai uz Ziemassvētkiem gribējies palīdzēt tām ģimenēm, kurām bija trūcīgāki apstākļi. Tolaik Monta vairāk dalījusies ar saviem vasarā un rudenī pašas gatavotajiem krājumiem ziemai. Nācies piedzīvot arī vairākus kuriozus. Joprojām Monta atceras, ka janvāra beigās saņēmusi telefona zvanu, kurā zvanītājs informējis, ka beigušies viņas dāvinātie kartupeļi un ka vajadzētu vēl.
“Godavārds, toreiz apsēdos un ilgi domāju – re cik labi, ka var paprasīt, bet pats savā dārzā nevar vai tomēr negrib neko izaudzēt. Atklāti sakot, man nebūtu žēl izvārīt zupu arī mazturīgajiem Ērģemes cilvēkiem, bet redzot, ka viņi saņem sociālos pabalstus un to visu atstāj veikalā divlitru alus pudelēs, tad gan dūša drusku nošļūk. Un tie nav gados veci cilvēki. Vēl jaunāki par mums,” spriež Monta. Kāpēc viņām katru rītu jāceļas agri un smagi jāstrādā? Turklāt izrādās, ka Monta ne tikai rosās savā saimniecībā, bet arī sniedz grāmatvedības pakalpojumus, un šis darbs visbiežāk tiek darīts vēlās vakara stundās. Gunta stāsta, ka kartupeļu vākšanas laikā nav iespējams atrast palīgus, kaut par darbu tiek piesolīti vairāki maisi ar jauno ražu. Palīgiem tie noderētu visai ziemai.
“Visi pazūd, nevienam neko nevajag. Ja arī atnāk un par darbu saņem maisus ar kartupeļiem, turpat aiz stūra tos pārdod par alus vai šņabja pudeli,” lauku realitāti atklāj ērģemietes. Viņas pat nedaudz sabīstas, ka nākas teikt tik skarbus vārdus, bet tāda ir dzīve laukos tiem, kuri neko negrib darīt. Savukārt tie, kuriem pietiek prāta un vēlmes strādāt, nekad nebūs nabagi un nepaēduši. Tāda ir Guntas un Montas pārliecība. Viņas apzinās, ka, iespējams, kādam no malas šķiet, ka abām dzīvē viss nāk kā ar burvja nūjiņas mājienu. Tā nemaz nav. Monta stāsta, ka savas saimniecības attīstībai nācies aizņemties bankā naudu. Vienu gadu negaidīti strauji pieauguši kredītprocenti. Lai tos nomaksātu, abas ar Guntu no rīta līdz vakaram lasījušas sēnes un ogas un izdevies izkļūt no sarežģītās situācijas. Sievietes uzskata, ka trūcīgām un mazturīgām ģimenēm ir iespēja ogu un sēņu sezonā nopelnīt naudu visai ziemai, ja vien pašiem būtu vēlme strādāt.
Laukos dzīvot var
Monta un Gunta dzīvo ar pārliecību, ka nekas šajā dzīvē netiek iedots par velti. Ir jāstrādā. Arī Gunta savās lauku mājās, kur pati gan nedzīvo, audzē gaļas liellopus, tur trušus un vistas. Dzīvesbiedrs strādā mežā. Gunta audzina astoņus gadus veco mazmeitiņu, dēla meitu. Pašas meita pēc trīs gadu ilga darba Holandē atgriezusies uz dzīvi Latvijā.
Savukārt Monta kopā ar jaunāko dēlu Jāni kopj gaļas liellopu ganāmpulku, kura pamatsastāvā ir 40 liellopu. Tikpat daudz ir arī aitu. Monta ir trīs dēlu māte – viens dēls izstudējis par ārstu, otrs strādā Jaunajā Rīgas teātrī par izrāžu nodaļas vadītāju.
Abas draudzenes nevienu brīdi nenožēlo, ka dzīvo Latvijā, savā dzimtajā pagastā. Viņuprāt, lielākā daļa pagasta ļaužu ir gaiši cilvēki, kuri prot saimniekot un nodrošināt savu iztikšanu. Tiem, kuriem nav savas lauku saimniecības, brauc uz darbu Valkā.
“Tas, kas grib strādāt, laukos dzīvot var,” ir pārliecināta Monta. Turklāt, kamēr Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, tikmēr lauksaimniekiem būtu grēks žēloties.
“Reizēm klausos, kā cilvēki laukos bļaustās, ka nav naudas un nevajadzēja stāties Eiropas Savienībā. Strādājot ar grāmatvedības dokumentiem, zinu, cik lielas naudas summas ienāk kontos, un redzu, no kurienes tās nāk. Mums vairāk vajadzētu laukos rosīties, nevis bļaustīties, cik Eiropa slikta,” uzskata Monta. Viņa apzinās, ka šis viedoklis joprojām Latvijā nav populārs, bet tāda ir Montas kā lauku saimnieces un grāmatvedes pārliecība. Viņa atzīst, ka reizēm ir sāpīgi, kādā veidā valdība pieņem lēmumus un cik Latvijā ir nesakārtota likumdošana daudzos jautājumos.
“Un ko valdība var prasīt no parastās tautas, ja paši pirms likumu pieņemšanas izlielās, ka sadzērušies Jāņu alu un kārtīgi svinējuši. Kāda kvalitāte var būt šādam darbam?” jautā Monta. Ērģemietei nav pieņemami, kāpēc valdībai jāpopularizē pieņēmums, ka nākotnē pensionāri varētu nesaņemt vecuma pensijas.
“Drīzāk no visas sirds ir jāstrādā, lai būtu, nevis nepārtraukti jābļauj, ka mums nekā nav,” uzskata Monta un Gunta.
