Visapkārt virmo vēlēšanu kaislības. Tā vien šķiet, ka arī daba vēro notiekošo un tāpēc piemirsusi, ka būtu laiks kausēt sniegus un plaucēt pumpurus.
Visapkārt virmo vēlēšanu kaislības. Tā vien šķiet, ka arī daba vēro notiekošo un tāpēc piemirsusi, ka būtu laiks kausēt sniegus un plaucēt pumpurus. Ja jūs nogurdinājusi ilgā ziema un nemitīgie politiķu ķīviņi, paņemiet smaržīgas tējas tasi un izlasiet šo sestdienas noskaņu lapaspusi! Pavisam, pavisam drīz klāt būs pavasaris…
Anita Anitīna
***
Un nav it nekas par grūtu,
Ja blakus uzticams plecs.
Nevar nosaukt vārdos to jūtu,
Ko tikai ar sirdi redz.
Un nav it nekas par smagu,
Ja ir kāds, kas palīdz celt,
Kaut tikai ar vārdu labu
No sirds smagu akmeni velt.
Un nav it negad par vēlu
Pateikt kādam paldies,
Un saucienam apslāpētam
No visas sirds atsaukties.
Anita Anitīna
***
Es lūdzu piedošanu,
Bet Tu mani nesadzirdi,
Jo nesaku skaļus vārdus.
Lūdzu tikai ar sirdi.
Es pārpratu Tevi, Tu — mani,
Nu duras skabargas asas.
Ik brīdis kā asi oļi,
Ko min mūsu kājas basas.
Lūpas kā aizslēgtas klusē,
Bet gribas, lai Tu mani dzirdi
Arī bez skaļiem vārdiem.
Lai saklausi vien ar sirdi.
Anita Anitīna
***
Starp mākoņiem darvas melniem
Viens mākonītis — smaidīgs.
Starp brīžiem tik ļoti smagiem
Viens maziņš mirklītis — laimīgs.
Starp vārdiem asiem kā rīkstes
Viens maigs kā pūpols pie vaiga.
Starp skatieniem vienaldzīgiem
Viens saprotošs, pārpilns smaida.
Un atkal ir kripata spēka,
Kas atļauj rāpties pret kalnu,
Kas aizdedz liesmiņu mazu
Un cīnīties spēj pret salnu.
Starp mākoņiem darvas melniem
Viens mākonītis tiks smaidīgs!…
Starp brīžiem tik ļoti smagiem
Viens maziņš mirklītis …laimīgs!
Regīna Melzoba
Es jūs neaiztikšu, skudras!
Savā jaunajā mežā
Es atradu skudru pūzni,
Bet tajā viss ir tik kluss,
Ka dzird…vēju skrienam starp skujām.
Ja drīkstētu, tad vienai
Skudrai es lūgtu
To balto mieru, klusumu,
Kas viņas pūznī mīt.
Ja drīkstētu, es skudrai
Silto Sauli parādītu
Un maigo sniega segu
Pār viņas milzu mitekli klātu.
Ja man būtu burvju vara,
Es visu pasauli sasildītu,
Ir skudrai, ir dzenim
Pat ziemā tad silti būtu.
Ja man burvju varu dotu,
Es visu pasauli izkrāsotu.
Man balts būtu lauks un mežs,
Man balts būtu mazo skudru ceļš.
Ja drīkstētu, es Dievam
Veselību lūgtu.
Ne tikai par sevi un tevi,
Es lūgtu arī par skudru un dzeni.
Dievs, ietin pasauli baltā,
Lai silda tā naktī mūs saltā!
Dod spēku man izturēt salā
Un cilvēku naidu slēdz dziļā alā!
Daiga Augstbirze
***
Gadu tūkstoši ies.
Piena ceļš pāri
mums klāsies…
Gadu tūkstoši ies.
Cilveki mīlēs un
sadegs…
Gadu tūkstoši ies.
Bet mūžībai pāri
stāvēs — Mīlestība.
Daiga Augstbirze
Zvaigznes dienā
(1905. gada cīnītāju piemiņai)
Caur baltu miglas
šķidrautu
Sārti kāvi debess
malā parādās…
Laika upe
Mūžīgā…
Lūdzu, neaiztiec
manu tautu!
Lūdzu, neatraidi
manu tautu!
Dieva svētība — tā
vai nu ir, vai nu
viņas nav!…
Drūmi mākoņi,
Nabadzība (kur
veries!),
Pagātne ir apslēpta.
Vai labāk aizmirst
to?
(Vai tu neatceries?
Vai jūs neatceraties?)
Lūdzu, pasargā,
ieklausies manas
mazās tautas
lūgšanās un sāpēs!
(Es tevi mīlu, mūsu
Dievs un Tēvs!)
2005. g. 6. janvārī
Gunārs Krieviņš
Izredzes
Jādod izredzes
brīvam mākonim
bez negaisa iecerēm
zilā plašumā klejot,
jādod izredzes
gaismas mūzikas taktīs
dzirkstelei pārvērsties liesmā
un, vēju satvertai,
ilgāk un augstāk
pār tumsu dejot.
Un pumpuram jādod izredzes
pārtapt saules atvērtā ziedā,
un gājputnam jāatstāj izredzes
ar mājup pārnestu dziesmu
par jauno atmodu dziedāt.
Izredzes nekaļ
smagos izstāžu ietvaros,
nesmeļ pirmajos iespēju atvaros,
izredžu virsotnes
neskarti baltas,
bet takas līdz virsotnēm
šauras un kraujas,
parastu likteņu kaltas.
Gunārs Krieviņš
Pēcputenis
Vēl šorīt, gaudojot vējam,
kā satrakots zirgs
auļoja putenis,
bet tagad saulē
dārzā ābeles zari,
pārslām aprakstīti,
kā pusnakts zvaigznes dzirkst.
Pagaidām puteni pārņēmis miegs,
un arī diena pagurst,
jau sabiezē krēsla
un pāri zemei vakars klājas.
Silts klusums izgaismo mājas,
arī es vairs nejūtos viens,
jo tava klātbūtne jau vēsmo
un sirds man atkal
priekam jāiedvesmo.
Drīz durvis atvērsies
un nāksi tu,
tev acīs kvēlos svētku gaisma,
un tā būs mūsu pasaule,
kur manam priekam patverties.
Gunārs Krieviņš
Nāku pie tevis
Katru dienu
es nāku pie tevis
no klusuma apjozta kalna,
kur visvēlāk sariešas tumsa
un visilgāk sudrabo salnas.
Katru dienu
es nāku pie tevis
pa tīkamo apceres taku,
lai izjustu atkal no jauna
sev likteņa ceļvedi blakus.
Katru dienu
es nāku pie tevis
ar rītausmas nedzēstu sapni
un gaišāko ieceru vārdiem,
kas nevar kā lietavas apnikt.
Gunārs Krieviņš
Pūpolītis
— Nobārstīts ar saules stariem,
kur tu velsies, pūpolīt?
— Nevar atļaut pavasarim
klusēt vēju šūpulī!
— Iekrāsots ar saules otām,
kur tu steidzies, pūpolīt?
— Iešu asām vēju slotām
apkārt zaļu dziesmu vīt!
— Silts kā vilnas kamolītis,
kam tu klusē, pūpolīt?
— Manī aizsnaudušies rīti,
modināšu tos tūlīt!
— Atraisīji pavasari,
ko nu tālāk, pūpolīt?
— Saukšu visus kārklu zarus
pūpolīšus ganos dzīt!
Biruta Žurovska
***
Var sniegotā naktī
iziet ārā
ar puteni parunāties.
Kādu sasāpējušu domu
vai pārpratumu
ļaut vējam
kupenās ierakt
vai pāri laukiem
aizvējot.
Arī tā var sirdsmieru
atgūt no jauna,
jo kādu brīdi
līdz sirdij iedzēlis
aukstums
pēc tam liek atkal
visu siltāk
un sirsnīgāk just.
Biruta Žurovska
***
Neej tumsā. Ja vari,
tad apkārt.
Tur, kur aicina gaisma
un ēnu nav.
Neej lietū. Gaidi,
lai pārstāj.
Lietus kā asaras
dvēseli izmērcēt var.
Neej putenī. Pagaidi,
norims. Dzīves putenis
sniegā
vēl spēcīgāk skar.
Biruta Žurovska
***
Dažreiz dienas
kā salauzīts maizes rieciens.
Viens kumoss tam,
Otrs jau citam dots.
Un pa vidu
pats vakarā reizēm jūties
gluži bez spēka
vai kā iztukšots
medus pods.
Biruta Žurovska
***
Katrs cilvēks ir noslēpums.
Ikvienā gadiem ilgi
ir sakrāts un paslēpts daudz,
kas pilnībā atklāts netiek
pat ne vistuvākajiem.
Tev, man, ikvienam
ir sava slepena niša sirdī,
kuru atveram
tikai un vienīgi sev
brīžos, kad gribam
no visa atslēgties
un savā
atmiņu stūrītī
paslēpties.
Biruta Žurovska
Ir arī tā
Vai visus tos
mēs varam saukt
par draugiem,
kas ikdienā mums
reizēm roku spiež,
bet, tiekoties
starp prestižākiem ļaudīm,
tā — it kā nemanot —
vien muguru steidz griezt.
Un atkal tad,
ja vajadzība rodas,
kāds darbiņš izpildāms
vai pakalpojums mazs,
nāk mīļi uzrunāt
un lūgt kā tuvu draugu,
kaut sirdī lūgtajam
sāp dzelonītis ass.
Anita Anitīna
***
Klusums.
Bet vārdi krājas
Kā piliens pie piliena,
Un katrs no tiem
Smagi sāp.
Lūpas neveras
Tikai tāpēc,
Lai straume pār krastiem
Nepārkāpj.
Piliens pie piliena.
Lāse pie lāses.
Drīz nebūs vairs valda tām.
Es sakožu zobus,
Delnās iecērtu nagus.
Klusums.
Vēl pagaidām.
Anita Anitīna
***
Atļauj man Tevi samīļot,
Atļauj man būt Tev blakus,
Kad negaidīts pavērsiens liktenī
Kā cilpa cieši žņaudz kaklu.
Ļauj Tavu ikdienu atvieglot
Un smagumu velt no pleciem.
Nelaid sev galvā domas tās
Par mūsu rēķiniem veciem.
Es palīdzēšu! Vien atļauj to,
Nekas man nebūs par grūtu.
Man vajadzīgs, lai kā agrāk Tev
Prieka dzirksts acīs būtu.
