Pieminot jēdzienu “mātes
mīlestība”, vispirms iedomājamies par rūpēm un sargāšanu, taču šī tēma ir gana
plaša un neviennozīmīga. Dabai, šķiet, patīk spēlēties ar galējībām: dažas
Ievas māsas gatavas dzemdēt teju ik gadu vai kamēr to atļauj ķermeņa
fizioloģija, vienlaikus citām vairāk rūp personības labsajūta, brīvība un
karjera, pēcnācēju radīšanu atstājot otrajā plānā vai pat uztverot to kā
nevajadzīgu apgrūtinājumu. Arī izpratne par atvases mīlēšanu un audzināšanu
mēdz atšķirties kā diena no nakts. Mātišķo jūtu paletē ietilpst gan bērna
lutināšana, dievināšana un pašuzupurēšanās, gan otra galējība – vēsums,
ignorance, atgrūšana, atteikšanās, pat atbrīvošanās no mīlestības augļa
ķirurģiskā ceļā.
Vai tiešām vajag?
Psiholoģe Vineta Drāzniece
uzsver, ka būt mātei ir sievietes mērķtiecīga izvēle, rīcība, lai realizētu
dzīves jēgu, savu, ģimenes programmu. To var ietekmēt arī audzināšanas piemērs
– vērojot savu māti, savas dzimtas sievietes. Bieži vien sabiedrība uzspiež
dzimuma sociālo lomu – tev vajag bērnu! Kas tu par sievieti bez bērniem? Un
viņa piekrīt, jo tā vajag. Vai tiešām vajag? Sieviete, kura cenšas būt godīga
pret sevi, nepakļaujas sabiedrības manipulācijām.
Psiholoģe atceras kādas
klientes atklāto: “Zini, es nevēlos dzemdēt bērnus. Vai tāpēc esmu slikta?”
“Protams, ka sieviete, kura strādā SOS ciematā, bērnunamā vai diendienā audzina
ne savējos un pieņēmusi tādu lēmumu, nav slikta. Pēcnācēju radīšana taču ir
brīva izvēle, un ikvienai ir savs iemesls, kāpēc viņa nolemj to darīt vai
nedarīt.” Arī dzīvnieku pasaulē vērojams, ka ne visas mātītes rada pēcnācējus.
Galu galā – laist pasaulē
dzīvībiņu no pašas miesas un asinīm spēj gandrīz visas, turpretī bērnu
uzaudzināt par krietnu cilvēku – gan ne. Un retorisks ir jautājums – vai māte
ir tā, kura dzemdējusi un pēc tam mazuli pametusi, vai tā, kura ir
uzaudzinājusi? Apstākļi, protams, var būt dažādi, bet nav lieki atcerēties
indiāņu gudrību: “Netiesājiet cilvēku, kamēr neesat divus mēness lēktus
sagaidījuši viņa mokasīnos!”
Kad pietrūkst siltuma
Mammas ir tik dažādas! Katra
mīl, kā var un prot, un katra bērniem spēj dot tikai to, kas viņā ielikts.
Piemēram, ja sieviete bērnībā bijusi spiesta vērot, kā tuvākie cilvēki
nepārtraukti kašķējas, karo, arī viņa pati visdrīzāk būs valdonīga, agresīva,
ne vienmēr valdīs pār savām emocijām, tās izreaģēs uz līdzcilvēkiem, tāpat uz
saviem bērniem.
Tiek uzskatīts, ka arī mātes
instinkts nav iedzimts, drīzāk iemācīts. Iemācīts neapzinātā līmenī. Tālāk
mātes instinkts pārmantojas – mēs atdodam, ko esam saņēmuši.
Ja kaut kas dzīvē noiet
greizi, mēdzam spriest, ka šis cilvēks saņēmis par maz mīlestības. Piemēram,
bērniņš bieži atstāts novārtā, māte bijusi emocionāli auksta, vienaldzīga pret
mazuļa jūtām, pārdzīvojumiem, notikumiem viņa dzīvē.
Psiholoģe turpina:
“Stereotipiski ir uzskatīt, ka šādi pret bērnu izturas ģimenēs, ko pieņemts
saukt par sociāli nelabvēlīgām. Nē! Arī turīgu un izglītotu vecāku paspārnē
bērnam, pusaudzim var pietrūkt uzmanības un mīļuma. Tēvs un māte tik ļoti
izņemti katrs ar savām problēmām un pienākumiem, lai nodrošinātu visu
nepieciešamo, ka ģimenē nav laika emocionālam siltumam, kopīgām ēdienreizēm,
sarunām par dienā piedzīvoto, pārdzīvoto. Šis nu ir mātes/sievietes uzdevums –
mājās veidot emocionāli siltu, labvēlīgu atmosfēru.”
Kas notiek, ja minētais
izpaliek? Bērns nejūtas enerģētiski piepildīts, viņā dīgst un briest
mazvērtības komplekss – neesmu pietiekami labs, neesmu mīlestības vērts. Lai izpelnītos
uzmanību, cilvēciņš dažādos veidos provocē pieaugušos, vēlāk pats nespēj būt
veiksmīgs biznesā, viņam ir sarežģīti veidot attiecības, ģimeni.
Kas par daudz, tas par skādi
Psiholoģe novērojusi, ka
šobrīd sabiedrībā valda arī pretēja tendence – aug pārmīlētie, pāraprūpētie
bērni. Ja māte, labāko nodomu vadīta, cenšas visu izdarīt atvases vietā, ja
pirms katra soļa tiek paklāts drošības spilventiņš, lai tik lolojums nepakluptu
un nesasistos, veidojas bezpalīdzīga, sociāli infantila būtne. Šādi bērni izaug
par egocentriskiem patērētājiem. Viņiem šķiet, ka pasaulei primāri ir
jāapmierina tieši viņu vajadzības. Papildus paškontroles, paškritikas trūkumam,
neadekvāti augstam pašvērtējumam vērojamas nesamērīgi stingras prasības,
pretenzijas pret līdzcilvēkiem, sabiedrību, valsti.
Par mīlošām un vienlaikus
gudrām var uzskatīt tādas mammas, kuras ļauj atvasei kļūdīties, ieaudzinot viņā
patstāvību, atbildību. Pārmēru kontrolējošās māmiņas uzskata par svētu
pienākumu pēcnācējus turēt savu uzskatu, morāles kritēriju un prasību valgos
neatkarīgi no viņu vecuma. Bet, lai cilvēks mācītos, attīstītos, kļūtu gudrāks
un spēcīgāks, grūtības ir nepieciešamas.
Nevar neievērot dažu mammu
aklumu – lai ko ķipars darītu, māte steidz savu dējumu slavēt: cik perfekti
viņam izdodas, simtkārt labāk nekā vienaudžiem! Paskat, kā manējais dejo,
dzied, skrien! Manējais būs ģēnijs! Studēs par ārstu, bet par slimnīcā par
sanitāru nekad nestrādās. Nereti napoleoniņi izaug tieši no pēdējiem un
vienīgajiem bērniem.
Īpaša kategorija ir puiši,
vīrieši, kurus mātes neatlaiž, jo starp mammu un dēlu izveidojusies pārāk cieša
emocionālā saikne. Ir daudz gadījumu, kad šāds vīrietis nav spējīgs izveidot
ģimeni, attiecības ar sava vecuma sievieti. Viņš vai nu turpina dzīvot pie
mātes, vai par partneri izvēlas par sevi vecāku sievieti. Apprecoties viņam būs
attiecībās ar divām sievietēm: sievu un māti. Ja nāksies izvēlēties brīvdienu
scenāriju – braukt pie mātes pļaut mauriņu vai pavadīt nedēļas nogali kopā ar
sievu, viņš visticamāk izvēlēsies pļaušanu: mātei taču nevar atteikt. Te arī ir
pamats ģimenes konfliktiem, attiecību izjukšanai.
“Šāda situācija mēdz rasties,
ja dēlu māte audzina viena vai ja sieva nejūtas piepildīta attiecībās ar savu
vīru, savukārt vīrs nejūt blakus īstu sievieti, jo viņa sevi realizē tikai
māmiņas lomā. Nereti šādās attiecībās vīrs/tēvs ir sācis lietot alkoholu. Daudz
kas ģimenē atkarīgs no tā, vai mamma ir apmierināta ar sevi un savu dzīvi, vai
vīrs viņu mīl,” zina speciāliste. “Vadot nodarbības jauniešiem un lekcijas
vecākiem, parasti saku – svarīgākas ir attiecības ar partneri, kurās gan
vīrietis, gan sieviete iegulda resursus. Bērni mums ir tikai uz laiku, kamēr
izaug. Pēc tam viņi veido savu dzīvi. Vecāku, mātes uzdevums – ielikt labu
pamatu, vērtības, lai bērni turpmāk būtu veiksmīgi.”
Apgūst ģimenes modeli
Ir vairākas lomas, ko daiļā
dzimuma pārstāve realizē partnerattiecībās: sieva, mīļākā un māte. Ideālais
variants, ja sieviete mīl sevi, realizē savas vajadzības, sapņus, jūtas
piepildīta arī ārpus mātišķuma. Tad ģimenē valdīs līdzsvars un harmonija.
Turpretī, ja sieviete “iestrēgst mātē”, bet pārējās lomās nav realizējusies,
rodas disbalanss. Sieviete pati var sākt slimot, vīrs tiek no ģimenes
emocionāli, enerģētiski, fiziski izstumts, un līdz ar to tēva loma netiek
pilnvērtīgi realizēta. Tāpēc bieži vīrieši sāk lietot alkoholu, arī slimot.
Savukārt bērniem mēdz veidoties greizs priekšstats par ģimenes modeli. Lūk, arī
iemesls, kāpēc viņiem nākotnē būs grūti izveidot pilnvērtīgas, veselīgas
partnerattiecības un ģimeni.
V. Drāzniece atklāj gan
praksē piedzīvoto, gan personīgo pieredzi: “Laba mamma ir tāda, kura bērnam
iemāca patstāvību: lai viņš spētu izdzīvot, kad viņas šajā pasaulē vairs nebūs.
Reiz mani klienti bija astoņi bērni vecumā no diviem līdz 14 gadiem. Šo bērnu
tēvs bija psihiatrijas klients, viņš nesaprata, kā audzināt bērnus, un to
darīja viņa sieva. Taču astoņu bērnu māte bija slima ar onkoloģiju. Kad viņa
nomira, vecākais dēls uzņēmās rūpes par jaunākajiem: gatavoja ēst, mazgāja
drēbes. Kad zēnam jautāju, kurš tev to iemācīja, viņš lepni atbildēja – mamma.
Arī es savai mammai esmu ļoti pateicīga par to, ka viņa jau mazotnē iemācīja
man strādāt, uzturēt kārtību mājās, skapī, sētā. Tas dzīvē ir devis krietnu,
stabilu pamatu un pārliecību par sevi.”
VALIJA BELUZA
Citāts
Ja pirms katra soļa tiek
paklāts drošības spilventiņš, lai tik lolojums nepakluptu un nesasistos,
veidojas bezpalīdzīga, sociāli infantila būtne.
Rāmis
Padomiņi mammām – neizlutināšanai
Nepārmetiet sev pārāk, ja
kārtējo reizi lolojums pierunāja iztērēt daļu iekrājumu, lai apmierinātu viņa
iegribu. Dažkārt mēs nogurstam cīnoties un padodamies kaprīzēm, nesaprotot
iemeslus. Lai neveicinātu egocentrisma nostiprināšanos bērnā, ir vērts pasekot
savām tendencēm, uzvedībai un laiku pa laikam veikt pašanalīzi.
Vai tomēr nenopērkat bērna
pieprasīto, lai gan to esat liegusi un nemaz negribat?
Vai neatļaujat bērnam kaut
ko darīt, lai tikai viņš būtu apmierināts un jūs izbēgtu no konflikta?
Vai kādreiz neesat
uztvērusi bērnu kā sevis turpinājumu? Varbūt pērkat meitai dārgas drēbes, ko
pati sev nevarat atļauties, un pēc tam saucat viņu par izlutinātu?
Vai ierobežojat bērnu ar
saprotamiem noteikumiem? Vai neuzskatāt, ka panākumi mācībā, sportā un mūzikas
skolā svarīgāki par krietna cilvēka rakstura iezīmēm?
Vai mācat atvasei
paškontroli, labas uzvedības rāmjus un izpratni par savām un citu cilvēku
robežām?
