Es dzirdu, kā šopavasar bērziņš skaļi raud, un no kociņa asarām mana sirds liecas kamolā. Jā, aizvien tomēr ir jādomā par Jēzu Kristu.
Stāsts pavisam īsts. Pirms kādiem četriem vai pieciem gadiem Māte Daba bija izsējusi bērziņu sēklas vietā, kur tiem bija lemta bojāeja zemes aršanas dēļ. Mazie bērziņi bija sprīdi gari. Bet, tos ieraugot, es sadzirdēju viņu klusos čukstus: “Paņem mūs, paņem!” Pat pakustējās zaļās lapiņas. Tā kā pavasarī manā mašīna šad tad atrodas lāpsta un spainis, es tos bērziņus, aptuveni trīsdesmit, izraku un atvedu uz savām mājām, lai tos iestādītu savā zemē gar ceļa malu.
Toreiz katru kociņu, kad stādīju, domās veltīju kādam mūžībā aizvestam pa šo ceļu, kas dzīvojuši manās un ap manu māju, daudziem darbīgiem, salīkušiem, sirmiem, Sibīrijā bijušiem, dzīvespriecīgiem cilvēkiem, kuru dēļ stūrītis Latvijas vienmēr bija sakopts un nekad nedega kūlas ugunskuri. Toreiz cilvēki dzīvoja ar lielu sirdsgudrību, ko es pavisam pa kriksnītim pasmēlu, kamēr viņi bija šaisaulē.
Pa šiem nepilniem pieciem gadiem daudzi bērziņi jau izauguši vairāk nekā trīs metrus gari.
Vakar, apciemojot bērziņus, es ieraudzīju, kā barbariski viens bērziņš līdz pusei nolauzts. Lauzējs taču nezina, ka viņš varbūt nolauza savai vecmāmiņai, kaimiņam, tēvam vai vienkārši labam cilvēkam, ko pazinu, stādīto kociņu kā piemiņu par viņu gaismu. Es netiesāšu, bet skumji, ka bērziņu postītājs brauc pa šo ceļu ar sirds barbarismu un brutālām domām un ļoti zemu redzesloku, apziņu. Arī pagājušo vasaru varbūt šis cilvēks nopostīja vienu bērziņu.
Tagad jākopj mans slimais bērziņš, lai sānu zari augtu spēcīgi.
Šobrīd bērziņš skaļi raud un raud arī tā pa šo ceļu Mūžībā aizvestā cilvēka dvēsele, kuram es to stādīju.
