Trešdien Valkas pirmsskolas izglītības iestādē “Pasaciņa” noslēdzās “Mīļuma pēcpusdienas ar vecvecākiem”.
Pēdējā grupiņa, kurā viesojās bērnu vecvecāki, bija paši mazākie – “Mincēni”. Vectētiņi un vecmāmiņas bija parūpējušies par cienastu, katrs atnesa, ko nu varēja. Ikdienā tādu brīžu netrūkst, kad mammu un tētu vietā par bērniem rūpējas vecvecāki, jo vecāki strādā.
Bērni māca vecvecākiem dejotBērnudārza vadītāja Laila Ozoliņa stāsta, ka šādu pasākumu vecvecākiem iestāde pirmo reizi organizēja pērn. Toreiz tas bija kā eksperiments – redzēs, kas no tā iznāks. “Vecmāmiņas un vectētiņi bija priecīgi pārsteigti par tādas uzmanības parādīšanu viņiem un vaicāja, vai nākamgad arī būs tādas pēcpusdienas. Arī mums bija prieks, ka pasākums viņiem ir paticis,” saka L. Ozoliņa. Tagad nolemts svētku dienu vecvecākiem rīkot katru gadu. Atklāti sakot, mani mocīja ziņkāre, kā audzinātājas var iemācīt mazajiem dejot. Mūzikas skolotāja Monta Elizabete Sīmane to atklāja, aicinot vecvecākus uzlūgt savus mazbērnus uz deju, solot, ka mazie iemācīšot dejot. Skanot dziesmai par sniegpārsliņām, bērni parādīja, kā sniegs krīt, mūzikas ritmā kustinot rokas. Vecvecākiem to vajadzēja atkārtot. Izskatījās ļoti vienkārši. Taču zinot, ka bērni divu līdz trīs gadu vecumā ātri aizdomājas par savām lietām un vairs neliekas zinis par to, ko tiem māca, tas patiesībā ir grūts darbs.
Pasākums iepriecina sirdiAudzinātāja Mārīte Ozola bērniem bija sagatavojusi stāstījumu, ka mājās arī vecmāmiņām ir daudz darba ar bērniem – te viņi grib, lai palasa priekšā pasaku, te parādīt savas rotaļlietas un iemācīties kaut ko pagatavot. Savukārt mazie rādīja, kā cep pankūkas. Bērni zināja, ka lācītim tā jācep lielāka, zaķītim mazliet mazāka, bet gluži maziņa – pelītei. “Man pasākums ļoti patika. Patiesi brīnījos, kā audzinātājas to visu var iemācīt tik maziem bērniem. Viss izvērtās ļoti sirsnīgi,” saka dvīņu vecmāmiņa Ilona Krūmiņa.Vadītāja L. Ozoliņa stāsta, ka visās grupās notika līdzīgi pasākumi. “Vecākajās grupiņās koncerts bija mazliet garāks, taču visās bija kopīga dejošana un dziedāšana, bet pēc koncerta – svētku mielasts. Vecākajā grupā bērniem pēc balss vajadzēja atminēt, kurš ir viņa vectēvs vai vecmamma,” stāsta L. Ozoliņa.Paši mazie sākumā bija izbrīnīti, ka vectētiņi un vecmāmiņas ar viņiem kopā spēlējas un mieljas. Visam pasākumam cauri vijās sirsnības pavediens, un tas, nenoliedzami, bija arī bērnudārza kolektīva nopelns.
