Šajā mācību gadā Valkas rajona Izglītības pārvaldē strādā jauna speciāliste — metodiķe Ilze Čepanone. Viņas specialitāte ir sociālā pedagoģija.
Šajā mācību gadā Valkas rajona Izglītības pārvaldē strādā jauna speciāliste — metodiķe Ilze Čepanone. Viņas specialitāte ir sociālā pedagoģija. I. Čepanone godīgi atzīst, ka šīs zinības sākusi studēt, lai savā ģimenē, kurā aug pieci bērni, atrisinātu vairākas audzināšanas problēmas. Tas jaunajai speciālistei pamazām izdodas, un tagad viņa savā pieredzē labprāt dalās ar rajona pedagogiem un skolēnu vecākiem.
Pirms dažām dienām Valkas pamatskolā I. Čepanone par bērnu audzināšanas jautājumiem sarunājās ar mācību iestādes skolotājiem un audzēkņu vecākiem. Saruna bija ļoti interesanta, to apliecināja arī bērnu mammu un kādas vecmāmiņas uzdotie jautājumi. Pēc manām domām, I. Čepanones domas un gūtā pieredze par attiecību veidošanu ar bērniem var noderēt lielai daļai vecāku. Mūsdienās jaunatnes audzināšanā vairs neder vecvecāku pieredze, jo dzīve ir krasi mainījusies. “Nav svarīgi, vai ģimenē ir divi vai pieci bērni, audzināšanas darbs ir vienādi grūts,” atzīst I. Čepanone.
Bērns ir patstāvīga personība
I. Čepanone uzskata, ka teiciens “Bērns ir savu vecāku spogulis” nav gluži pareizs. “Tam var piekrist tikai daļēji. Jāsaprot, ka bērns nekad nevar būt pilnīgi idents abiem vai kādam no vecākiem, jo viņš ir patstāvīga personība. Protams, viņš daudz ko pārņem un manto no vecāku rakstura un izturēšanās, piemēram, temperamentu. Tomēr dzīves gudrību un pieredzi jaunietis sevī uzkrāj patstāvīgi. Vecāki šim procesam var dot vienīgi ievirzi. Tā ir audzināšana. Jāatceras, ka neviens no mums par vecākiem nav piedzimis, tādēļ arī audzināšana ir jāmācās. Tas nav viegli, jo šajā jomā variantu un metožu ir ļoti daudz, turklāt nav tādu skolu, kur šo darbu varētu apgūt. Varbūt tas izklausās paradoksāli, bet uzskatu, ka vecāku attiecībās ar bērniem nozīmīga ir pirmo prasme priecāties par bērnu kļūdām. Kļūdoties nepilngadīgais gūst noteiktu pieredzi par to, kā nevajag darīt, un no piedzīvotās neveiksmes mācās. Ir gan gadījumi, kad vienāda rakstura kļūdīšanās atkārtojas, bet pusaudzis to neuzskata par nepareizību. Tad vecākiem jāpadomā, vai viņi visas savas kļūdas ir pratuši atzīt. Proti, arī pieaugušie ne vienmēr labprāt atzīstas, ka kaut ko izdarījuši nepareizi, bet neiedomājas, ka viņu atvases to redz un no novērotā mācās,” atgādina I. Čepanone.
Parastā aritmētika nedarbojas
Pēc sociālās pedagoģes domām, audzināšanas darbā jārēķinās, ka katram cilvēkam ir pozitīvās un negatīvās īpašības. Tomēr mūsdienās sabiedriskajā dzīvē arvien vairāk parādās lietas, kuras īsti nevar nosaukt ne par pozitīvām, ne negatīvām. “Tās savstarpējās attiecībās varētu dēvēt par ēnas pusēm, un tieši tās mēs nereti vismazāk gribam atzīt. Piemēram, dažreiz vecākus bērnu uzvedībā kaut kas pastāvīgi kaitina un neapmierina. Šķiet, ka viņi pieaugušos aizskar, nedara tā, kā vajadzētu. Tādos gadījumos pieaugušajiem atkal vajadzētu paanalizēt savu izturēšanos. Tad nereti to, kas nepatīk bērnos, izdodas pamanīt sevī. Tad vecāki šo situāciju var sākt labot paši no sevis. Jāievēro, ka ģimenē nekad nedarbojas parastā aritmētika, piemēram, darbība — 1+1=2. Starp vecākiem un bērniem ir noteiktas attiecības, un tās nedrīkst ignorēt. Attiecības šo darbību padara apmēram tādu — 1+1=3. Šajās attiecībās savstarpējās sapratnes gaisotni var uzturēt dažādi. Viens variants ir izlikties neievērojam dažus mazāk patīkamus momentus, ja tiem attiecībās nav lielas nozīmes. Piekasīšanās sīkumiem nav vajadzīga. Pēc manām domām, ģimenēs, kurās aug viens vai divi bērni, vecāki pārlieku daudz saspringst par visādiem niekiem. Pārlieku augsts prasīgums arī rada problēmas, jo bērniem tādos gadījumos rodas pārliecība, ka viņi ģimenē ir sliktāki kā pārējie,” skaidro sociālā pedagoģe.
Vilinājumi kļuvuši bīstamāki
I. Čepanone norāda, ka bieži vecāki savu bērnu uzvedību un izturēšanos vērtē pēc vecā principa — kad es augu, tad gan tā nebija. “Protams, ka tā nebija, jo laiks ir gluži cits. Turklāt šķiet, ka mūsdienās tas skrien tādā ātrumā, ka cilvēki notikumu un informācijas klāstam pat domās nespēj sekot līdzi. Parādījušies daudz vairāk iespēju un vilinājumu, un, pēc manām domām, tādēļ šodien bērniem dzīvot ir grūtāk kā mums bērnībā. Dažādās sarunās ar skolu pedagogiem esmu uzklausījusi viedokļus, ka tagad jaunieši ir vairāk nobrieduši, jūtas vairāk pieauguši nekā savulaik skolas gados mēs, jo ar viņiem var pārrunāt lietas, par kurām mūsu jaunībā nedrīkstēja pat ieminēties. Tas tā ir, tomēr domāju, ka mūsdienu pusaudži dzīvei ir mazāk gatavi un tādēļ arī mazāk aizsargāti kā mēs jaunībā. Vilinājumu ir ļoti daudz. Arī mūsu laikā bija tā saucamie aizliegtie augļi, kurus ļoti gribējās izmēģināt. Te domāju smēķēšanu un alkoholiskos dzērienus. Ja pirms 20 gadiem jaunieši vēlējās pamēģināt pilnīgi visu, ko bija iespējams dabūt, tad nav pamata uzskatīt, ka tagadējai jaunajai paaudzei tādu vēlmju nav. Atšķirība vienīgi tā, ka agrāk aizliegtajiem vilinājumiem nebija tik katastrofālu seku. Piemēram, no vienas glāzes vīna par alkoholiķi nevar palikt. Šī slimība parādās pēc vairākiem gadiem, ja cilvēks bieži dzer. Savukārt par narkomānu var palikt ļoti ātri. Otra negācija ar bīstamām sekām ir azartspēles. Sabiedrībai jāpadomā, cik plaši tās drīkst reklamēt,” saka I. Čepanone.
Pēc sociālās pedagoģes domām, vecākiem jābūt gataviem uz atvašu centieniem pamēģināt kaut ko aizliegtu, jo naivi ir ticēt, ka “mans bērns gan par tādām lietām neinteresējas”.
Intīmās attiecības reklamē uzkrītoši
Mūsdienu jauniešu sabiedrībā atšķirībā no iepriekšējiem gadiem tabu ir noņemts tēmai par seksuālajām attiecībām. I. Čepanone uzskata, ka no audzināšanas viedokļa masu medijos intīmo attiecību reklamēšana ir pārlieku uzkrītoša. “Pēc manām domām, jauniešiem domātajos preses izdevumos šīm reklāmām nevajadzētu atrasties. Protams, jauniešiem šīs lietas nav vienaldzīgas. Arī mēs jaunībā spriedām, ja 18 gados nebūsim dabūjuši partneri un apprecējušies, tad paliksim vecmeitās vai vecpuišos. Šobrīd jaunatnes vidū novērojamas divas tendences. Ir meitenes, kuras ļoti agri cenšas izveidot intīmas attiecības, un ir jaunietes, kuras tās atliek uz tālāku nākotni. Dzīve rāda, ka agri uzsāktas intīmās attiecības vēl nenozīmē, ka jauniešos būtu radusies patiesa mīlestība. Visbiežāk tā ir cenšanās kompensēt sirsnīgu un labu attiecību trūkumu ģimenē. Ja, piemēram, meitenei ģimenē pietrūkst fiziska maiguma no mammas, viņa iespējami ātri to centīsies atrast pie kāda puiša. Savukārt puišiem psiholoģija ir citādāka, viņiem diezin vai pietiks tikai ar maigu jūtu izrādīšanu. Šādās attiecībās puisis visai bieži vēlēsies no meitenes saņemt ne tikai glāstus. Tādā gadījumā meitenei diezgan agri vajag izšķirties, vai viņa vēlas draudzību turpināt un piekrīt seksuālajām attiecībām vai ne. Ne vienmēr jaunieši izdara pareizus secinājumus, un tad rodas problēmas, kuru nebūtu, ja pašā sākumā ģimenē būtu izveidojusies sirsnīga gaisotne un savstarpēja sapratne,” saka I. Čepanone.
Savstarpējās attiecībās traucē aizņemtība
Pēc viņas uzskata, sirsnības trūkumu ģimenē nereti rada vecāku aizņemtība, jo mūsdienās ļoti saspringti jāstrādā, lai uzturētu ģimeni. “Tādā situācijā nav viegli izvērtēt, kas ir svarīgāk — vai lielāku uzmanību pievērst bērniem vai visu laiku veltīt darbam, lai viņus labāk apgādātu. Zinu vecākus, kuri lielākas peļņas gūšanas nolūkos aizbrauc strādāt uz ārzemēm, bet viņu bērni mājās paliek vieni. Tad, protams, jauniešu attiecībās ar vecākiem nav vajadzīgā mīļuma, pusaudži no viņiem nevar sagaidīt arī morālu atbalstu. Tā nav vienkārša situācija, jo slikti ir arī tad, ja jācīnās ar trūkumu, jo nav noslēpums, ka mantu kults pastāv arī jauniešu vidū. To jaunā paaudze ir pārņēmusi no pieaugušajiem. Pusaudži neatrodas ārpus sabiedrības ietekmes, viņi visu redz un saprot. Tā ir vēl viena problēma, kas audzināšanā sagādā grūtības. Mūsdienās vecākiem nav viegli iemācīt ievērot morāles normas. Piemēram, var pateikt, ka zagt ir slikti, tomēr vienlaikus pusaudži no masu medijiem uzzina informāciju par miljonu piesavināšanos. Viņi vēl nemāk izvērtēt saņemto informāciju, bet nereti saprot tikai to, ka nelikumības dara daudzi, tātad — kādēļ viņi to nedrīkstētu? Visas minētās problēmas norāda, ka tagad audzināšana ir ļoti sarežģīts darbs. Vecās metodes, kad pietika ar uzbļaušanu vai pērienu, vairs neder. Varbūt tomēr der padomāt, ka labam kontaktam ar bērniem ir lielāka nozīme nekā centieniem sarūpēt kaut ko vairāk ģimenes labklājībai. Šo laiku var izmantot sarunām ar bērniem. Lai atrastu ceļu uz viņu dvēselēm, pieaugušajiem vajadzētu nokāpt no vecāku pjedestāla un bērnus uzklausīt kā līdzīgus sarunu biedrus. Tā var ātrāk nodibināt sapratni un draudzību. Tādā gaisotnē pusaudzim iespējams it kā netieši draudzīgi norādīt, kā viņam būtu labāk rīkoties,” saka I. Čepanone. Viņa min, ka ideāla situācija ir tādās ģimenēs, kurās bērnus izdevies izaudzināt bez pēriena. “Tas nozīmē, ka vecāki ir pratuši uzklausīt bērnu intereses un apvienot tās ar savējām. Tas ir ideāls variants, bet ne vienmēr izdodas. Būtiski ir iemācīties neignorēt bērna intereses, lai viņš nesāktu sevi uzskatīt par neprašu vai niecību un sevī neizstrādātu attiecīgu pretreakciju,” norāda I. Čepanone.
Bērni jāuzklausa kā līdzvērtīgi sarunu biedri
Sociālā pedagoģe uzsver, ka mūsdienās audzināšana ir tikpat kā mācību priekšmets, kas vecākiem jāapgūst. “Audzināšana ir jāmācās. Tagad bērni ir gudri un ātri saprot, vai vecāki mācās viņus audzināt un meklē ar viņiem kontaktu vai apmierinās ar senzināmas morāles nolasīšanu un pielieto no vecvecāku laikiem aizgūtas audzināšanas metodes. Liela nozīme šajā mācību procesā ir atklātības panākšana savstarpējās attiecībās. Ja bērni mums uzticēsies, būs vieglāk atrisināt daudzas problēmas. Tēviem un mammām savām atvasēm nav jāizrāda, ka viņi ir gudrāki, visu zina un prot labāk un ir gandrīz vai pārcilvēki. Jārīkojas gluži otrādi. Labāku rezultātu izdosies sasniegt, ja vecāki sirsnīgā sarunā atklāti atzīs, ka viņi arī ir tikai cilvēki un var kļūdīties, un bērniem piedāvās kopīgi meklēt risinājumu kādam sarežģījumam dzīvē. Tādā gadījumā arī pusaudži savos izstrādātājos kritērijos vecākiem neuzstādīs pārlieku augstas prasības, un iznākumā notiks vecākās un jaunākās paaudzes satuvināšanās. Jebkuram pieaugušajam šodien pašam ir grūti pateikt, kāda dzīve būs nākotnē, kā sabiedrība būs pārmainījusies pēc dažiem gadiem, jo mūsu gadsimts ir strauju un lielu pārmaiņu laiks. Tas jāatzīst un jāpaskaidro bērniem, piedāvājot viņiem kopīgu visu lietu pārrunāšanu un apspriešanu. Tas ir grūti, bet neviena mācīšanās nav viegla. Tomēr pareizas audzināšanas metodes ir jācenšas apgūt, jo tai atvēlētais laiks nebūs zemē nomests tādēļ, ka to veltām bērniem,” secina I. Čepanone.
