Pēc daudziem gadiem es atceros tevi. Ar jaukiem, apdzejotiem vārdiem.
Pēc daudziem gadiem
es atceros tevi.
Ar jaukiem, apdzejotiem
vārdiem,
Bet tikai tagad sapratu, –
Cik daudz laimes tu man devi.
Tu biji kā neaprakstīta grāmata,
Kā neizsapņots sapnis jauks.
Tu biji man reiz dāvāta,
Un es zinu – nekas tevi atpakaļ
vairs neatsauks.
Es tevi saucu,
bet vējš vārdus apklusināja,
Es atpakaļ pie tevis traucu,
bet lietus tavas pēdas aizskaloja.
Nu šo grāmatu es lasu,
Ko sarakstīt man palīdzēji tu,
Nu no šī sapņa jaukā es sevi
mostu,
Jo tevi, bērnība jaukā, es vairs
neatgūšu.
Vilšanās
Es devos tev pretim,
Kā nakts pretim sapnim,
Mana sirds satikt tevi cerēja,
Kā zieds ziemā, uzziedēt
nespēja.
Mana cerība novīta,
Zvaigznēs tā tika iepīta,
Un pat ja viņu izpestīs kāds,
Sen jau ir novītis stāds.
Nesauc mani rīt,
Es nesolu atnākt,
Man pietika tevi iepazīt,
Tev neļaušu vairs mani sāpināt.
***
Jolanda
