Valcēnietei Irīnai Miklovšai ir tikai 25 gadi, bet jau divus gadus viņas ģimenē dzīvo astoņus gadus vecais Viktors, septiņgadīgā Viktorija un pastarītis – piecgadīgais Dāvids.
Valcēnietei Irīnai Miklovšai ir tikai 25 gadi, bet jau divus gadus viņas ģimenē dzīvo astoņus gadus vecais Viktors, septiņgadīgā Viktorija un pastarītis – piecgadīgais Dāvids.
Dzīvē tā iegrozījās, ka bērnu mammai noteikts laiks jāpavada ārpus ģimenes, un Miklovši bez ilgas domāšanas sniedza atbalstu un patvērumu uz laiku bez mammas palikušajiem bērniem.
Irīna atklāj, ka oficiāli bērni dzīvo pie tēva, bet Miklovši ir tikai atbalsta ģimene. Diemžēl bērnu tēvs strādā Rīgā. Viņš ar savām atvasēm regulāri sazinās telefoniski, bet satiekas brīvdienās. Svētdienās ar bērniem pa telefonu runā arī viņu mamma.
Dzīves kārtība izmainās ar kājām gaisā
Sarunas sākumā Irīna lūdz viņu neuzskatīt par varoņdarba veicēju, jo rūpes par bērniem viņa uzņēmusies sirdsbalss un pārliecības vadīta. Irīna negribēja, ka bērniem būtu jādzīvo bērnunamā. Pirms tam viņai ar mazuļu mammu bija ļoti draudzīgas attiecības. Kad bērniņi nāca pasaulē, Irīna šajā nozīmīgajā brīdī bija klāt savai draudzenei.
“Redzēju, kā viņi auga. Bērni man kļuva ļoti tuvi un mīļi, un nespēju viņus palaist savā vaļā un izlikties, ka tas uz mani neattiecas,” toreizējās sajūtas atceras Irīna.
Bērnu audzināšanā ar sirdi un dvēseli iesaistījusies arī Irīnas mamma Svetlana, tētis Ivans un jaunākā māsa Vera. Viņa gan pārcēlusies uz dzīvi Londonā, bet joprojām interesējas un atbalsta mazos un savu ģimeni. Finansiālu palīdzību sniedz arī bērnu tētis un vectēvs. Miklovši par bērnu audzināšanu saņem tikai nedaudz vairāk par 30 latiem. Pārsvarā apģērbu bērniem viņi iegādājas veikalos. Miklovši nekad neesot skaitījuši naudu, kas iztērēta bērnu vajadzībām.
Irīna bez akcenta runā latviski, kaut gan dzimusi un līdz trīs gadu vecumam dzīvojusi Ukrainā, Aizkarpatos. Mājās Miklovši sarunājas gan krieviski, gan latviski, jo Irīnas tētis ir ukrainis, bet mamma baltkrieviete. Reizēm arī bērni vienu vārdu pasakot latviski, vienu – krieviski. Miklovšus pieņemt tik svarīgu lēmumu, kas izmainījis viņu ierasto dzīves kārtību ar kājām gaisā, netraucēja arī tas, ka ģimene mājo nelielā divistabu dzīvoklī. Irīna dzīvo vienā istabā ar mazajiem. Tas neesot nekas īpašs, ja vien katram ir savi pienākumi un viens pret otru prot izturēties ar iecietību un sapratni. Pirms bērnu pārcelšanās pie Miklovšiem, Irīna pārkārtoja savu istabu tā, lai bērniem būtu gan vieta, kur rotaļāties, gan arī, lai būtu kur gulēt. Mazajiem no mājām ir atvestas viņu rotaļlietas. Izmainījās visu dienas režīms. Irīna atzīst, ka bērni pat brīvdienās ceļas agri, tāpēc arī viņai neiznāk ilgāk pagulēt. Brīvdienās parasti tiekot gatavotas bagātīgas maltītes, jo mazajiem pārsvarā garšojot gaļas ēdieni. Mīļākais ēdiens esot makaroni ar mērci un gaļu.
Notikušo pieņēmuši radi un draugi
Irīna atzīst, ka nemēdz sevi žēlot un analizēt savu dzīvi. Viņa ikdienu un ierasto ritmu ir pieņēmusi un tajā pilnībā iejutusies. Reizēm viņa jūtoties nogurusi, jo Irīna strādā ar sagatavošanas grupas 26 bērniem bērnudārzā “Pasaciņa”, bet vakaros bez ikdienas darbiem vēl jāpalīdz sagatavot mājas darbi Viktoram.
“Bērni man nav smaga nasta un apgrūtinājums, bet gan prieks un mīlestība. Esmu viņus iemīļojusi kā savus bērnus. Apzinos, ka man būs grūti brīdī, kad viņi atgriezīsies dzīvot savā ģimenē,” klusi saka Irīna. Viņa atzīst, ka liels palīgs un atbalsts ir mamma, kura ļauj meitai reizēm arī atpūsties – veltīt laiku tikai sev, tikties ar draugiem vai vienkārši tikai pastaigāties. Irīnai nepieciešams iziet no mājām. Tas palīdz smelties enerģiju, kuru tālāk atkal var dot bērniem.
Irīnas dzīve ne ar ko neatšķiras no trīs bērnu mammas dzīves. Piecas dienas nedēļā Viktorija un Dāvids dzīvo diennakts bērnudārzā “Pumpuriņš”, bet Viktors mācās Valkas pamatskolā. Vislielākie prieki bērniem ir sestdienās, kad visi ar mašīnu brauc iepirkties vai dodas uz kafejnīcu. Irīna uzskata, ka viņi ir parasta ģimene, kurā aug bērni. Līdz šim viņai nav nācies dzirdēt nevienu nievājošu izteikumu vai cilvēku neizpratni par savu rīcību. Notikušo ir pieņēmuši gan radi, gan draugi.
Apbrīno vecākus par atbalstu
Irīna novērojusi, ka viņas mamma mazos uztver pavisam citādāk kā viņu ar māsu bērnībā.
“Mamma ar mazajiem runā mierīgi un mīļi, nerāj viņus, bet gan paskaidro, kas izdarīts nepareizi, vai arī uzslavē un samīļo par labiem darbiņiem,” novērojusi Irīna. Arī tētis Ivans ap mazajiem vien čubinoties. Irīna apbrīno savus vecākus, īpaši mammu. Sākumā mazais Dāvids Irīnu un Svetlanu kādu laiku saucis par mammu, tagad gan biežāk abas saucot vārdā. Reizēm Irīna mēdz aizdomāties, kā būs tad, kad viņai pašai būs savi mazuļi. Jau tagad Irīna var pateikt, ka nav viegli būt mammai. Kaut gan Viktors, Viktorija un Dāvids esot patstāvīgi, tomēr ar katru dienu pieaug vajadzības un uzmanība, kas viņiem nepieciešama. Irīna sevi raksturo kā mierīgu un nosvērtu cilvēku, tāpēc viņa gandrīz nekad nekliedz uz bērniem, bet cenšas mierīgi visu paskaidrot un izrunāt, kas ir pareizi un kas nav. Irīna ir ticīgs cilvēks. Jaunā sieviete ir pārliecināta, ka tas viņai dod spēku tikt galā ar daudzajiem pienākumiem. Irīna ir no tām mammām, kura bērniem vakaros lasa pasakas. Kaut gan reizēm no noguruma acis krīt ciet, mazie bez lasīšanas vairs nemaz nevarot aizmigt. Miklovši esot lieli svētku svinētāji. Bērni jau zinot, ka dzimšanas un vārdadienās būs klāts svētku galds. Tāds būs arī Mātes dienā, kad mazie sveic ne vien Irīnu, bet arī Svetlanu. Diemžēl darba dēļ Irīna nevarēs apmeklēt svētkiem veltīto pasākumu bērnudārzā, bet uz to solījusies aiziet māsa Vera. Nozīmīgajos svētkos Irīna visām māmiņām, vecmāmiņām un tām sievietēm, kurām liktenis piespēlējis līdzīgu situāciju, novēl bērnus pieņem tādus, kādi viņi ir, un palīdzēt izaugt par labiem cilvēkiem.
“Bērni ir mūsu nākotne. Es viņus audzinu tikai ar tādu domu un attieksmi. Kādu es gribu savu nākotni, tā arī izturos pret Viktoru, Viktoriju un Dāvidu,” sarunas nobeigumā saka Irīna.
