Kalpošana draudzē nenozīmē tikai dievkalpojumu apmeklēšanu. Valkas – Lugažu evaņģēliski luteriskās draudzes priekšniece Anna Dreimane uzsver, ka ikvienam draudzes loceklim ir kaut kas jādara Dievam par godu, kalpojot ar piešķirtajām dotībām un spējām. Varbūt arī tādēļ Valkas centrā ikvienu pilsētnieku priecē staltā un baltā luterāņu baznīca, jo tās sakārtošanā, telpu uzpošanā un apkārtnes sakopšanā daudz ir darījuši paši draudzes locekļi. Ne jau velti pirms kāda laika Latvijas Luteriskās baznīcas Valmieras iecirkņa prāvests Arnis Bušs intervijā “Ziemeļlatvijai” atzina, ka Valkas baznīcā ir ļoti aktīva draudze. A. Dreimane par darbīgiem un izpalīdzīgiem uzskata 160 draudzes locekļus.Aktīvi darbojas 160 kristiešiTādēļ, uzklausot dažu lasītāju lūgumu turpināt materiālu publicēšanu par garīgo dzīvi Valkas un apkārtējos novados, nolēmu sākt tieši ar luterāņu draudzi Valkā, kurā par mācītāju kalpo Ģirts Kalniņš. Par draudzes dzīvi saruna ar viņu un A. Dreimani.Valkas – Lugažu eveņģēliski luteriskā draudze sāka veidoties jau 15. gadsimta beigās. Toreizējais barons Kārlis Johans fon Vrangels dievnamu cēla apkārtnes zemniekiem. “Tad arī sāka veidoties draudze. Bija laiki, kad tā bija mazāka, tad atkal lielāka, dažkārt pilnīgi visi apkārtējie iedzīvotāji bija saistīti ar baznīcu, jo tajā notika dzimšanas reģistrācija, kristības, iesvētības un laulības,” stāsta draudzes priekšniece. Pašlaik draudzē ar visām tajā paredzētajām saistībām darbojas 160 ticīgie. Pati draudze gan ir lielāka, bet daļa tās locekļu ir pārcēlušies uz dzīvi citās Latvijas pilsētās vai aizbraukuši uz ārzemēm. Draudzes dzīvē iesaistījušies ne tikai pilsētnieki, bet arī Valkas pagasta iedzīvotāji un Valgā dzīvojošie latvieši. “Priecē, ka starp kristiešiem ir daudzi jauni cilvēki. Daļa no viņiem strādā Rīgā un Valmierā, bet, kad atbrauc uz Valku, tad neaizmirst apmeklēt dievkalpojumus, maksā biedra naudu un labprāt palīdz, ja kas vajadzīgs,” stāsta A. Dreimane. Katru svētdienu dievkalpojumā piedalās apmēram 40 vai 50 cilvēku. Draudze pastāvēja arī represijāsDievkalpojumi baznīcā notikuši vienmēr, arī padomju gados, kad daudzviet citur dievnamus pārvērta par noliktavām vai sporta zālēm. “Draudze pastāvēja arī tajos laikos, kad valdošā komunistiskā ideoloģija noliedza Dievu un dievkalpojumu apmeklētāji bija pakļauti represijām. Jā, tad baznīcā cilvēku bija mazāk un tie lielākoties bija gados vecāki cilvēki, bet draudze bija.Dievnamu nedrīkstēja apmeklēt pedagogi. Vairākus baznīcā gājējus izsekoja un pēc tam viņiem bija problēmas darba vietās. Tomēr, pateicoties mācītājiem Robertam Priedem un Elmāram Mačam, baznīca un draudze tika saglabāta,” apliecina A. Dreimane.Arī viņa padomju gados strādāja par skolotāju un baznīcā sāka darboties brīvvalsts laikā. “Dievs, šķiet, mani sargāja un vēl nebija atvēris acis ticībai, kaut tieksmi pēc Viņa varbūt vēl neapzināti sajutu jau septiņu gadu vecumā, kad mani kristīja Iecavas baznīcā.Kristībās uzlietais ūdens man šķita patīkams un silts un kopš tās reizes man dzīvē kaut kas mainījās. Tagad saprotu, ka manī bija dzimusi ticība, bet toreiz tā bija vēl snaudoša. Kad man palika 46 gadi, es sapratu, ka man vajag kaut ko citu. Staigāju ap baznīcām, bet toreiz daudzām durvis bija ciet. Tas bija 80. gadu vidus. Pēc laika man laimējās iekļūt baznīcā Lietuvā. Ieejot svētnamā no ielas trokšņa, jutos ļoti brīnišķi un tad sapratu, kas man ir vajadzīgs. Vēlāk Valkā sāka darboties svētdienas skola, ko vadīja mācītājs Mačs. Dēls Dagnis, kurš toreiz par daudz ko interesējās, aicināja mani līdzi apskatīties, kas tā par skolu. Aizgājām, un kopš tā brīža abi palikām baznīcā,” stāsta A. Dreimane. Neilgi pēc tam Anna iestājās svētdienas skolu pasniedzēju kursos Rīgā. “Katru sestdienu uz turieni brauca cilvēki no visām Latvijas malām, kuri bija izslāpuši pēc garīguma. Pēc tam sāku strādāt svētdienas skolā Valkā un vēlāk darboties draudzē,” stāsta A. Dreimane.Katrs darbojas pēc dotībāmTagad jau divus gadus draudzes mācītājs ir Ģirts Kalniņš. Viņš kā mācītājs kalpo arī Ērģemes un Kārķu draudzē. Šogad Ģ. Kalniņš pabeidza Mārtiņa Lutera akadēmiju Rīgā. Mācītājs uzskata, ka ikvienā no šīm draudzēm ir kaut kas īpašs, ar ko tās atšķiras cita no citas. Valkā viņam patīk draudzes organizētība. To ar savu aktīvo darbību ir panākusi draudzes padome. Katrai jomai, kurā darbojas draudze, ir savs vadītājs, kas labi pārzina savu darāmo. Piemēram, īpašumlietas kārto jurists, bet par mežiem, kas ir baznīcas īpašumā, atbild mežu speciāliste. Draudzes locekļi savā starpā ir sadalījuši pienākumus, kurš un kad dežurēs baznīcā, kad tā ir atvērta, kuri mazgās grīdas un kuri sakops apkārtni. Vēl būtisks draudzes locekļu pienākums ir rūpēties par gados veciem cilvēkiem, kuri vairs nespēj paiet, bet ir ticīgie un kuriem nepieciešams palīdzēt. Ģ. Kalniņš nolēmis šādas vizītes turpmāk rīkot biežāk, jo pirms tam bija jākārto eksāmeni akadēmijā un trūka laika. Gada laikā pēc iesvētīšanās draudzes dzīvē no jauna iesaistās apmēram 40 cilvēku. Ir arī tādi, kas atstāj baznīcu.Ģ. Kalniņš uzskata, ka iemesli ir dažādi, kādēļ cilvēki iestājas draudzē. “Kādu dzīvē ir piemeklējusi nelaime, un viņš redz glābiņu Dievā, cits vienkārši kādam radu bērnam grib kļūt par krusttēvu, saka Ģ. Kalniņš. Ticība ļauj pārvarēt krīziA. Dreimane norāda, ka cilvēkam, kurš nāk uz baznīcu, jāizlemj, ko viņš pats var dot baznīcai, kalpojot Dievam. “Katram taču ir gara dāvana darbībai kādā jomā. Tajā viņš arī var darboties. Nevar tikai pats gaidīt sev vēlamo no Dieva. Tāda ticība ir nedzīva. Ja būs kalpošana citiem, tad arī Dievs lūdzēju neaizmirsīs un dos pretim,” pārliecināta A. Dreimane. Viņai darbošanās draudzes labā ļāvusi sekmīgi pārvarēt ekonomisko krīzi. “Es te to nejūtu. Var arī teikt citādi – šeit krīze ir vienmēr, ja runā par to, ka trūkst finanšu līdzekļu. Baznīcai nekad nav bijis daudz naudas, bet iztiekam. Dievs cilvēkam dod tik, cik viņam vajag, nevis, cik viņš grib. Tas, kas nepieciešams, to arī Dievs nodrošina, tikai cilvēkam jāprot saskatīt Viņa iedotais. Draudzes locekļi ir kā instrumenti Tā Kunga rokās, ar kuriem Viņš darbojas. Es domāju, ka atrašanās draudzē cilvēkam ļauj arī atslēgties no ārpasaules negācijām un garīgi sevi sakārtot. To apliecina kaut vai tas, ka nereti cilvēki tāpat dienas laikā ienāk pasēdēt baznīcā. Tātad viņiem tas vajadzīgs. Tādēļ mēs bieži turam baznīcu atvērtu un ne jau tikai telpu vēdināšanai. Baznīcas durvis es pielīdzinātu mūžības durvīm, vai glābšanas vārtiem, aiz kuriem ikviens var sakārtot domas un pārvērtēt vērtības. Diemžēl daudzi vēl šīm durvīm vienaldzīgi paiet garām,” saka A. Dreimane.Trūkst garīgā mugurkaulaĢ. Kalniņš uzskata, ka draudze un baznīca savā ziņā ir garīgā spēka avots cilvēkam, kas viņā rada garīgo mugurkaulu. “Visas daudzās negācijas sabiedrībā, nelaimes, pašnāvības rāda, ka daudziem vēl šī mugurkaula nav, jo bez tā liela daļa nespēj tikt pāri lielākām grūtībām. Mēs šādu mugurkaulu gribam radīt bērnos kristīgajā bērnudārzā. Ja bērns jau no mazotnes kļūs kristietis, viņš pratīs palīdzēt citiem un arī pats grūtībās atradīs izeju,” saka Ģ. Kalniņš.Mācītājs aicina visus, kas vēlas gūt garīgo stiprinājumu, nākt uz baznīcu un pievienoties draudzei. Tās locekļi jau ir dzīvē apstiprinājuši, ka kopā un ticībā uz Jēzu Kristu iespējams pārvarēt visas grūtības dzīvē.
FAKTI
Valkas – Lugažu luterāņu baznīcai pamatakmens ielikts 1477. gadā.Pirmā baznīcas ēka bija no koka.Dievnams vairākkārt cietis ugunsgrēkos.1729. gadā sākas mūra baznīcas celtniecība.1907. gadā baznīca cieš kārtējā ugunsgrēkā.Dievnamu atjauno 1910. gadā.
