Saka, ka presei ir ceturtā vara. Lai tā būtu, bet pēdējā laikā man šķiet, ka manā Latvijā īpaša vara ir bankām. Jautāsiet, kāpēc es tā domāju? Tāpēc, ka nesen man nācās saskarties ar tādu absurdu, ka nevaru klusēt. Proti, mana septiņpadsmit gadus vecā meita vasaras brīvlaikā strādā vienā no Valkas ražošanas uzņēmumiem. Viņai ir savs bankas konts un karte. Taču, ak vai, ieliekot karti bankomātā, tā tiek “norīta” un izdots paziņojums ar draudīgu tekstu, ka karte tiek noņemta. Sazvanoties ar banku, uzzinām, ka ar šādām norēķinu kartēm banka vairs nestrādā un ir jāizņem jauna. Bērnam visas formalitātes jābrauc kārtot uz Valmieru, kur bankas filiālē notiek arī darījumi ar skaidru naudu. Pēc formalitāšu nokārtošanas meita gribēja no konta izņemt savu algu, un tad tikai sākās. Nepietiek ar to, ka banka par naudas izdošanu prasa procentus no summas, bet darbiniece paziņo, ka kliente ir nepilngadīga, tāpēc vienā reizē viņai pienākas tikai 70 eiro. Ja grib izņemt visu algu, lai viņa bankā ierodas arī nākamajā dienā, un vēl tik dienu, kamēr izņemts viss nopelnītais. Darbiniecei bija vienalga, ka bērns nedzīvo Valmierā. Un katru reizi viņai atkal būtu jāmaksā procenti par naudas izdošanu. Tātad nepilngadīgs jaunietis var strādāt un pelnīt, bet savu algu vienā reizē viņam liegts saņemt. Vai tas nav absurds? Vai tiešām bankām, kuru gada peļņa mērojama miljonos, šādi jāpelna, piedodiet, apčakarējot savus klientus. Par laimi, to visu dzirdēja un redzēja otra klientu apkalpošanas speciāliste un pasauca pie sevis apjukušo bērnu. Viņa izdeva visu naudu un nomierinot teica, ka viss būs kārtībā. Droši vien, ja to uzzinātu bankas vadība, šī darbiniece saņemtu aizrādījumu, bet tā, kura izdeva 70 eiro, – uzslavas, taču no cilvēciskā viedokļa paldies viņai. Tikai šādi darbinieki vairo iestādes labo slavu un ticību, ka ne visi cilvēki ir vienādi. Daži izprot situāciju no cilvēciskā viedokļa, nevis ir burta vai likuma kalpi. Personīgi man simpatizē tie otrie.
