Cepti, vārīti un grilēti. Lieli, zaļi un mazi, sarkani. Tie ir slavenie Ekvadoras banāni, kurus, dažādos veidos sagatavotus, šajā Latīņamerikas valstī pārdod gan uz ielu stūriem, gan pasniedz kafejnīcās.
Cepti, vārīti un grilēti. Lieli, zaļi un mazi, sarkani. Tie ir slavenie Ekvadoras banāni, kurus, dažādos veidos sagatavotus, šajā Latīņamerikas valstī pārdod gan uz ielu stūriem, gan pasniedz kafejnīcās.
Smiltenietim Andrim Lapiņam Ekvadora tomēr vispirms asociējas ar ko citu – ar pastiprināto policistu un apsargu skaitu pilsētās (viņi tur ir pie katras iestādes, veikala, bankas) un patruļdienestu ielās.
“Tas – noziedzības līmeņa dēļ. Mums, par laimi, nekas nenotika. Varbūt tāpēc, ka bijām pieci un vēl lieli, bet kāds grieķis, kurš ceļoja vienatnē, gan tika aptīrīts,” pēc aptuveni nedēļu ilgas Ekvadoras apceļošanas ar vietējiem pasažieru autobusiem saka Andris.
Āā, – jūs pastaigājāties autoostā?!
Kāpēc Ekvadorā normāla auguma latviešu vīrieši ir lieli? Izrādās, valstī, kur etniskā sastāva ziņā dominē Ekvadoras metisi, cilvēki ir īsi, galvenokārt kalnu apvidū. Tumsnējais vīrietis, kurš redzams kādā fotogrāfijā, Andra kompānijas raženākajam latvietim sniedzoties aptuveni līdz viduklim, nebūt neesot punduris.
Par kriminogēno vidi runājot, vietējie pat iebļāvušies, uzzinot, ka latvieši mierīgi pastaigājušies pa Ekvadoras lielākās pilsētas Gvajakilas (1,7 miljoni iedzīvotāju) autoostu un vēl paēduši tur vakariņas. “Nu, jā. Mēs jau arī uz Rīgas Centrāltirgu pastaigāties neietu,” komentē Andris. Tomēr nekādi incidenti ceļojumā nav piedzīvoti, ja neskaita moskītu uzbrukumu džungļos.
Smiltenietis secina, ka Latīņamerika, tai skaitā Ekvadora, no Eiropas atšķiras pilnīgi ar visu. Tur ir citāda ekonomika, kultūra, daba, cilvēku dzīves un domāšanas veids. Latvieši Kito lidostā sarunājušies ar vienaudzi ārzemnieku, kuram Ekvadorā dzīvo vecmāmiņa. “Viņš šajā zemē ilgi nespējot uzturēties. Dažas dienas viss vēl šķiet normāli, bet pēc tam kliegt griboties,” stāsta Andris. Viņam tāds iespaids nav radies. Kas zina, kā būtu, ja uzturētos Ekvadorā ilgāk.
Taču šis septembra piedzīvojums – ceļošana ar satiksmes autobusiem pa sveša kontinenta svešu zemi bez spāņu valodas zināšanām (angļu valodu vairākums Ekvadorā nesaprot) – Andrim un viņa draugiem bija apliecinājums, ka cilvēks spēj daudz kam pielāgoties un ar daudz ko tikt galā.
Latvieši sazinājās ar vietējiem un pat nedaudz iemācījās spāniski ar vārdnīcas palīdzību. Iztiekot bez iepriekšējas vietu rezervēšanas, viņi naktsmītnes atrada pilsētu hosteļos, kuros cena vienam cilvēkam par nakti ir robežās no pieciem līdz 10 ASV dolāriem. Lai redzētu un uzzinātu vairāk, izmantoja vietējo tūrisma firmu pakalpojumus. To galus var atrast gandrīz katrā hostelī vai viesnīcā. Nav arī jāuztraucas, kā sazināties ar tuviniekiem Latvijā, jo pilsētās netrūkst interneta pieejas punktu un telefonu kabīņu.
Ceļā – ar melnu cūciņu uz jumta
Un apceļot Ekvadoru ar sabiedrisko transportu vispār esot ideāli. “Autobusi tur ir ļoti labi,” stāsta Andris, “ar mūsējiem salīdzināt pat nebūtu korekti, jo tas nāktu par sliktu Latvijai. Naktī, braucot autobusā, izzvelties varēja kā lidmašīnas biznesa klasē.”
Ekvadorā, kura bagāta ar naftas atradnēm, degviela maksā lēti – pārrēķinot aptuveni 15 santīmu par litru. Tāpēc arī par pasažieru autobusu biļetēm ādu pār acīm neplēš. Naudu no braucējiem iekasē pēc tarifa – viens ASV dolārs par vienu stundu.
Aizņemtās sēdvietas autobusos liecina, ka ekvadoriešiem sabiedriskais transports ir nepieciešams. Dziļāk iekšzemē autobusos tiek pārvadāti arī lopiņi. “Ne nu gluži salonā, bet uz jumta,” par maisā iebāztu dzīvu cūku saka Andris. Ekvadorā visas cūkas ir melnas. Latvijā dažviet tādas var redzēt zemnieku sētās, kurās tur eksotiskus dzīvniekus.
Ekvadoriešiem, braucot autobusos, ir arī savs prieciņš, – var panašķoties. Katrā pieturā iekāpj aktīvi tirgoņi un piedāvā vafeles, dzeramo ūdeni, augļus vai ko citu. Ikvienā pilsētā uz ceļiem pie robežām ir ātrumvaļņi. “Tiklīdz autobuss piebremzē, skaidrs, – tūlīt atkal viens tirgotājs kāps iekšā,” saka Andris.
Vienīgās problēmas ar autobusu kursēšanu rodas Ekvadoras ziemā, kurai raksturīgas lietavas un to izraisīti dubļu šļūdoņi kalnos, kuri sev līdzi parauj arī ceļu posmus.
Lejup pa vulkāna nogāzi ar velosipēdiem
Latvieši ieradās Ekvadorā septembrī, kad Dienvidamerikā jau tuvojas vasara, tāpēc ar pasažieru autobusu nokļuva visur, kur gribēja, – arī uz Ekvadoras augstāko kalnu un vienlaikus vulkānu Čimborazo (6310 metri virs jūras līmeņa). Šo vulkānu nosacīti uzskata arī par augstāko virsotni pasaulē, jo tā atrodas tālāk no Zemes centra kā jebkura cita.
Čimborazo, kura virsotni klāj sniegs, slejas netālu no Rio Bambas pilsētas un pēdējo reizi izvirdis 1949. gadā. Ceļotājus un piedzīvojumu meklētājus kalnā uzved 4800 metru augstumā. No turienes kājām jādodas aptuveni 300 metrus līdz sniega laukiem. Andra iespaidi: aukstums, ass vējš un vientuļi, tuksnešaini lavas lauki. Daži to vēroja, pārciešot spēcīgas galvassāpes, jo viņu organisms nespēja tik ātri aklimatizēties. Lejup no kalna var doties ar īrētiem divriteņiem 36 kilometru garā nobraucienā (latviešu grupiņas variants), pa ceļam uzmetot acis nogāzēs iekoptu lauku kvadrātiem un kazu un melno cūku ganāmpulkiem.
“Visas pilsētas ir līdzīgas, lai kurā pasaules galā tās būtu,” secina Andris, tāpēc ar domubiedriem, arī Ekvadoru apceļojot, devās tuvāk dabai. Kaut arī Ekvadora ir tikai četras reizes lielāka par Latviju, tajā ir gan okeāna piekraste ar smilšainām pludmalēm, gan Andu kalni ar aktīviem vulkāniem un Amazones baseins ar džungļiem.
Tādēļ arī tika izvēlēts kāpiens kalnos, izjāde ar kalniešu mazajiem zirdziņiem, rafts jeb nobrauciens ar gumijas laivu pa krāčainu, kanjona ielenktu upi un pastaiga džungļos vietējā gida pavadībā. “Tie gan ir sekundārie džungļi, kuri jau izcirsti. Visur, kur pāri gājis cirvis, tagad aug lekna zāle un krūmveidīgi augi, arī tādi, kādi Latvijā redzami istabas podos,” skaidro ceļotājs.
Īstie džungļi – tādi, kuros pat vienu soli nav iespējams paspert augu valsts blīvuma dēļ, skatienam atklājušies rafta laikā, airējot cauri kanjonam.
Mājup – caur Dalasu un Kanādu zem spārna
Lai labāk iepazītu ekvadoriešu sadzīvi, latvieši nesmādēja viņu sabiedriskās ēstuves un ielu tirgoņu piedāvājumu. “Garšīga, normāla paiciņa. Uz iesma uzdur mazu banānu, kartupelīti, gaļiņu, papriku un to visu uzgrilē,” piemēru min Andris.
Ekvadoriešu virtuvei raksturīgi visādos veidos gatavoti banāni un kukurūza, daudz rīsu, kurus viņi importē, un vistas gaļas ēdieni, jo vistu audzēšanai tur ir pateicīgs klimats.
Ja pēc ielu maltītes problēmu latviešu vēderiem nav bijis, tad to nevar teikt par viņu maltīti “Radisson” viesnīcā galvaspilsētā Kito. Viesnīcu uzsauca aviokompānija, kompensējot atlikto reisu no Kito uz Maiami lidmašīnas tehnisku problēmu dēļ. Arī vietā tika piedāvāts pavisam cits interesants reiss – pārlidojums uz Maiami un Dalasu, metot loku virs Kanādas, un tad uz Frankfurti. “Iepriekš nopirkām biļetes uz Parīzi caur Maiami, taču pēc reisa atcelšanas šis variants mums vairs nederēja, jo “airBaltic” katru dienu no Parīzes uz Rīgu nelido,” skaidro Andris.
***
Par Ekvadoru
Ekvadoras Republika ir vidēji attīstīta, daudznacionāla (vietējā izpratnē) valsts Dienvidamerikas rietumos Klusā okeāna piekrastē. Ekvadorai pieder Galapagu salas, kuras atrodas Klusajā okeānā 1000 kilometru no cietzemes.
Ekvadora ir pazīstama ar saviem lauksaimniecības produktiem (banāni). Naftas ieguves valsts.
Etniskais sastāvs: Ekvadoras metisi 65%, indiāņi – 25 %, kreoli – 7 %.
Valūta: ASV dolārs.
No Vikipēdijas enciklopēdijas
