Kaut pagājuši jau teju 70 gadi, mūsu tautas vēsturē traģiski notikumi joprojām atgādina par sevi un uzdod pagaidām neatbildētus jautājumus, taču zinātāju kļūst arvien mazāk.
Palsmanes pagastā aiz sevis vairākus bezvārda apbedījumus atstājuši gan Baigais padomju okupācijas gads (1940-1941), gan tam sekojošais Otrais pasaules karš ar nacistiskās okupācijas režīmu, gan kārtējais padomju okupācijas jeb staļinisma terors (1944-1953).
Viens no šādiem apbedījumiem atrodas Palsmanes kapsētā pie četriem baltiem krustiem, kas uzstādīti mūsdienās, kad Latvijas valsts atguva neatkarību.
Latvijas karavīri
no Litenes nometnes?
Par to, kas šos krustus uzlicis, vietējiem informācijas nav, arī pagasta pārvaldei ne. Krusti un pie tiem noliktie mākslīgie ziedi ir vienīgā norāde uz to, ka kapsētas celiņa malā apbedīti cilvēki, jo kapu kopiņu nav. Tālāk aiz krustiem izveidots zemes uzbērums.
Par šiem apbedījumiem “Ziemeļlatvijai” pavēstīja Palsmanes pagasta iedzīvotājs 87 gadus vecais Edgars Ramanis, lai pievērstu šai vietai sabiedrības uzmanību, lai tā tiktu kopta, neieaugtu zālē un varbūt pat tiktu pie piemiņas plāksnes. Vietējie ļaudis par to neko nezinot, un mūsdienās šī atdusas vieta faktiski ir noslēpumā tīta.
E. Ramanim ir sava versija, kas tur apglabāts – četri pirmskara Latvijas armijas karavīri, iespējams, vieni no tiem, kuriem paveicās izbēgt no Litenes nometnēm Gulbenes pusē, kad tur nomitinātos Latvijas Bruņoto spēku karavīrus un virsniekus 1941. gada jūnijā sāka šaut un apcietināt padomju okupācijas karaspēks. Lielai daļai karavīru tomēr izdevās dezertēt un tuvējos mežos sagaidīt Sarkanās armijas evakuāciju un vācu karaspēka ierašanos.
Uzreiz jāteic, ka Palsmanes pusē versijas par to, kas varētu būt apbedīts pie šiem baltajiem krustiem, ir dažādas, pretrunīgas. Vispirms pavēstīsim to, ko dzirdējis Edgars Ramanis.
Viņš kara laika bija pusaudža vecumā un vācu okupācijas laikā pats redzējis, kādi šie apbedījumi izskatījās tolaik, un tad arī dzirdējis stāstījumu par notikušo no savas radinieces kapu kopējas Martas Ozoliņas.
Tas noticis 1941. gadā pēc Jāņiem, kad Latvijā jau bija ienācis Vācijas karaspēks un padomju režīma atbalstītāji bēga līdzi Sarkanajai armijai. Tā bijis arī Palsmanes pusē. Vietējie padomju režīma aktīvisti bēgšanai nolēmuši izmantot vietējo ugunsdzēsēju mašīnu, kas stāvējusi pie šķūņa (netālu no tagadējās SIA “Palsmane” degvielas uzpildes stacijas). Taču mašīnas šoferis, aizsargs, esot automašīnai izņēmis rotoru, lai tā nekustētu uz priekšu. Bariņš bēdzēju, it kā Palsmanes un Rauzas partorgi un citi padomju režīma atbalstītāji sapulcējušies pie mašīnas, kamēr cits šoferis mēģinājis to iedarbināt.
To zinājuši vai varbūt arī nejauši tuvumā rudzu laukā otrpus ceļam (tam, kas ved uz kapsētas pusi) uzradušies četri Latvijas brīvvalsts karavīri un līduši pa rudzu lauku, iespējams, lai uzbrauktu bēdzējiem. “Man stāstīja, ka sieviete, kura dzīvojusi mājā pie rudzu lauka, latviešu karavīrus pamanījusi un aizgājusi par viņiem izstāstīt tiem, kuri laboja mašīnu. Viņi bija pārspēks. Aplenkuši lauku un latviešu karavīrus turpat nošāvuši. Palsmanieši nošautos latviešu karavīrus aprakuši Palsmanes kapsētā. Kapu kopēja toreiz bija Marta Ozoliņa, mūsu ģimenes radiniece. Reiz, vācu laikā, kad ar vecākiem aizbraucām uz kapiem, viņa saka: “Edgar, nāc es tev parādīšu!” Parādīja, kā tur smuki ar sarkanu granti viss kapu placis nokaisīts, melnzeme uzvesta un kā viņa, iesējot zāli, izveidojusi uzrakstu “Par Tēvzemi”. Man tas viss vēl tagad acīs stāv. Viņa tāda patriotiska bija. Viņa arī stāstīja, ka tie nošautie bijuši četri Latvijas armijas karavīri, viens no viņiem pat ar augstāku virsnieka pakāpi, un visi bijuši kurzemnieki,” stāsta E. Ramanis.
Mežabrāļi – tēvs ar bērniem?
Par to, ka šo kapa vietu vajadzētu regulāri kopt, sirmgalvis teicis arī Palsmanes pagasta pārvaldes vadītājai Tignai Podniecei.
Pagasta pārvaldniece “Ziemeļlatvijai” to apstiprina, taču arī norāda, ka par šiem apbedījumiem ir pretrunīgas, dažādas versijas un pašvaldībai nav nekādu dokumentālu pierādījumu, kas tur varētu būt apglabāts. Līdz ar to ierosinājums novietot piemiņas plāksnīti, piemēram, ar uzrakstu “Par Tēvzemi” neesot īstenojams.
To, kas esot savu iespēju robežās, piemēram, atjaunot krustus, kas arī izdarīts pirms diviem gadiem, vai nopļaut zāli, pašvaldība izdarot.
Piemēram, T. Podniece no vecajiem palsmaniešiem dzirdējusi pieņēmumu, ka šajā vietā ir apglabāta Eklonu ģimene – tēvs un viņa dēls un meita, kuri pēc kara slēpušies mežā Lejasciema pusē un nošauti kā mežabrāļu pretošanās kustības dalībnieki. Jaunie Ekloni esot mācījušies Palsmanes skolā.
Uz Sibīriju izsūtītie?
Vietējā iedzīvotāja Inita Zaharčuka par četriem baltajiem krustiem Palsmanes kapos zina stāstīt pavisam citu versiju, ko dzirdējusi no attāliem radiem, kuriem tuvumā ir piederīgo atdusas vieta. Proti, tur apglabāti uz Sibīriju izsūtītie cilvēki, kuri vēlāk pārradušies Latvijā, tikai neesot bijis tuvinieku, kuri šos kapus pēc viņu nāves koptu. Ja noņemšot velēnu, tad apakšā varēšot redzēt baltu kapu plāksni, stāstījuši cilvēki.
I. Zaharčuka piebilst, ka Palsmanes kapsētā ir vēl divi balti krusti, kur it kā apglabāti leģionāri, taču konkrētas informācijas nav.
Savukārt par Palsmanes pusē pēc kara nošautajiem mežabrāļiem E. Ramanim ir cits stāsts. Viņš tolaik mācījies Palsmanes skolā.
“Vairāki mežabrāļi tika mežos nošauti un atvesti atpazīšanai. Kad brauc pa ceļu no Palsmanes uz Variņu pusi, tur ceļa malā ir balta māja uzcelta. Toreiz tajā kalniņā visi nošautie bija saguldīti. Visi gāja skatīties, es gan ne. Man tādas lietas nepatika. Turpat arī mežabrāļus apraka. Kad traktorists, ar kuru kopā strādāju, to māju cēla, stāstīja, ka kauli bijuši apakšā. Viens no apbedītajiem gan bijis pa nakti izrakts laukā, kāds tuvinieks to izdarījis. Tā klusītēm runāja,” atceras E. Ramanis.
Palsmanes pagasta pārvalde labprāt uzklausītu vecos palsmaniešus vai citus cilvēkus, kuri tajā laikā dzīvojuši Palsmanes pusē un zina kaut ko par apbedījumiem Palsmanes kapsētā pie četriem baltajiem krustiem, proti, par cilvēkiem, kuri tur varētu būt apglabāti. Cilvēki, kuri par to kaut ko zina, aicināti sazināties ar Palsmanes pagasta pārvaldi vai vērsties “Ziemeļlatvijā”, kas informāciju nodos tālāk pašvaldībai.
