Kopš februāra valcēniešu Ošānu ģimenē dzīvo Šēlija — balta kaķene ar bezgala ziņkārīgām un spožām acīm.
Kopš februāra valcēniešu Ošānu ģimenē dzīvo Šēlija — balta kaķene ar bezgala ziņkārīgām un spožām acīm. Inguna, viņas meita Ieva un dēls Mārtiņš mazo nebēdnieci sauc par kosmisku būtni un nespēj vairs iedomāties dzīvi bez mīļās radības.
Pirms Šēlijas Inguna un Ieva rūpējās par kaķeni Čiepiņu, kura pēkšņi četru gadu vecumā saslima un aizgāja uz labākiem medību laukiem. Neilgi pēc traģiskā zaudējuma Ieva apzvanīja vairākas dzīvnieku patversmes, lai uzzinātu par iespēju no turienes paņemt kaķēnu. Diemžēl patversmes piedāvāja tikai gadu vecus dzīvniekus.
Izmesta atkritumu urnā
Varētu teikt, ka Šēlija ir dzimusi laimes krekliņā. Viņu — tikko piedzimušu, nevarīgu, slimu un izbadējušos — Salaspilī cilvēki atraduši izmestu atkritumu konteinerā. Uz Valku mazo vārguli atveda veterinārārste Ingrīda Vilne. Viņa nekad nepaiet garām nelaimē nokļuvušam dzīvniekam. Ingrīda zināja, ka Ošāni meklē jaunu kaķi, tikai ne jau tādu mazu, netīru un slimu radībiņu. Viņas gribēja dižciltīgu kaķeni ar garu spalvu, bet, ieraugot mazo nelaimes čupiņu, saprata — tas būs viņu jaunais ģimenes loceklis. Vispirms novārgusī radībiņa bija nopietni jāārstē, jo viņa slimoja ar visām iespējamām klaiņojošu dzīvnieku vainām.
“Balti kaķi ir uzņēmīgāki pret slimībām,” secina Ieva. Pēc pacietīgas un rūpīgas kopšanas un vannošanas kaķēns sāka negausīgi ēst visu, ko saimnieces cēla priekšā, un vēl pamanījās ēdienu nočiept no galda. Sākumā Šēlija no savām glābējām neatkāpās ne soli. Kaķenītes slimās actiņas bija aizpampušas, viņa bieži gulēja uz Ievas vai Ingunas pleciem un kakla, jo baidījās atkal pazaudēt cilvēku uzmanību un mīlestību.
“Pirmās trīs dienas mums bija šausmīgas — abas ar mammu gandrīz nemaz negulējām, jo Šēlija negribēja gulēt atsevišķi,” atceras Ieva.
Delikatese — zaļie zirnīši
Ieva atzīst — viņai nepatīk, ka Šēlija bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem pastaigājas pa ēdamgaldu. Virtuvē nemaz mierīgi nevar paēst, jo Šēlija uzmanīgi seko katrai rokas kustībai un gaida, kad arī viņai atlēks kāds kumosiņš. Kad Inguna gatavo salātus, kaķene pamanās nočiept salātlapu un labsajūtā notiesā. Vislielākā delikatese viņai ir zaļie zirnīši — vislabāk, ja tos var ēst no burkas. Tad paralēli ēšanai dzirdama arī murrāšana, kas apliecina, ka kaķim ir labsajūta.
Visvairāk laika kopā ar Šēliju pavada Ieva, jo viņa pirmā pārnāk mājās no savām dienas gaitām. Meitene stāsta, ka kaķenīte viena mierīgi guļ, bet, esot kopā ar savējiem, nepārtraukti draiskojas. Vakaros, kad pēc darba mājās nāk Inguna, Šēlijai svēta lieta ir viņu sagaidīt jau pie ārdurvīm. Pašlaik, kad laukā jūtama pavasara dvesma, baltajam pūkainim ir interese izšmaukt ārā un iepazīties ar ārpasauli.
Karājas aizkaros un asina nagus
“Traki mums iet,” smejas Ieva, jo Šēlijas mīļākā nodarbe ir ielēkt izplaukušos bērza zaros vai apēst kādu pūpoliņu, bet pēc tam no galda ielēkt aizkaros. Bieži vien kaķis tos norauj. Šēlijas mīļākā nodarbe ir pa dzīvokli staipīt Ingunas vecā kažoka pūkaino apkakli. Viesistabā goda vietā stāv pamatīgs koka dēlis, uz kura Šēlija var trīt mazos, asos nadziņus, tomēr kaķu meitene tos pamanās uzasināt arī pret Mārtiņa lielo krēslu vai pret tapetēm. Kaut Ievas lielais brālis atrodas ārzemēs un mazo palaidnieci nav redzējis, viņš dusmojas par sabojāto krēslu.
Saimnieces Šēlijai ierīkojušas mīkstu guļvietu, bet viņai tā ne visai patīk, jo labāk ir gulēt gultā zem segas un galvu likt uz spilvena.
Laikā, kad Ieva darbojas ar datoru, kaķene guļ viņai klēpī un seko līdzi datorpeles pārvietošanās trajektorijai.
Sapnis — balts kaķis
Ieva atzīst, ka viņas sapnis bija balts kaķis. Nemaz nav tik vienkārši tādu atrast, jo absolūti balti kaķi ir liels retums. Meitene domā — Šēlija saprot, ka ir izrauta nāvei no ķetnām, tāpēc mājiniekiem izrāda bezgala lielu pieķeršanos un uzticību. Tomēr ne pret visiem kaķene ir mīlīga un pieļāvīga — viņa mēdz arī pēkšņi uzšņākt, ieskrāpt vai ieķerties kājās. To piedzīvoja arī “Ziemeļlatvijas” žurnāliste. Ja pie Ievas ciemos atnāk draugi, Šēlija pret viņiem izturas atkarībā no garastāvokļa, tomēr ne brīdi neaizmirst, ka jāsargā sava teritorija un mājinieki no svešiniekiem. Reizēm kaķenei no pārlieku lielas mājas sargāšanas “piepūšas” kupla aste. Šādos brīžos viņu labāk neaiztikt un netraucēt.
Ieva priecājas, ka Šēlija ir ļoti tīrīga un kārtīga. Ne reizi viņai nav nācies vākt kaķenītes atstātās peļķes. Sākot dzīvi savās mājās, kaķu meitene žēli iepīkstējās, un Ieva saprata, ka laiks viņu mācīt nokārtoties īpašā kaķu tualetē.
Šēlija ir ļoti ziņkārīga un intervijas laikā līda žurnālistes somā, lai izpētītu tās saturu. Ieva stāsta, ka mīlule regulāri mēdz apošņāt un ielīst mājinieku apavos.
Atbalsta dzīvnieku patversmes
Liktenim labpaticies, lai Ieva zinātu Šēlijas iepriekšējās dzīves apstākļus. Kaķene dzīvojusi pie kādas sievietes gados, kura nav varējusi par dzīvnieku rūpēties. Izrādās, kaķu meitenei bijis arī brālis, diemžēl viņš nav izcietis skarbos apstākļus un aizgājis bojā. Ieva uzskata, ka lielā aukstumā izmest dzīvnieku no mājām ir neizmērojama nežēlastība.
“Pašlaik Latvijā ir daudz patversmju, kur cilvēki var vērsties pēc palīdzības, ja nav iespēju paturēt dzīvnieku mājās,” uzskata jauniete. Viņa atbalsta dzīvnieku patversmes, kur uz laiku ievieto suņus un kaķus, bet pēc tam tiem cenšas sameklēt jaunas mājas.
“Tā ir cēla rīcība no cilvēku puses — paņemt dzīvnieku no patversmes,” uzskata valcēniete. Ieva vairs nevar iedomāties dienu bez Šēlijas mājās, jo kaķis ikdienā ienes zināmu devu jautrības un patīkamas rūpes.
“Mājās bieži vien esmu viena, tāpēc man gribas, lai būtu kāds blakus. Nu tā ir Šēlija,” priecājas jauniete.
