Sestdien lietaino, drēgno un rudenīgo meža ceļu, celiņu un brikšņu vietā orientieristi bija izvēlējušies omulīgu un siltu pirtiņu Blomes pagasta “Norās”.
Sestdien lietaino, drēgno un rudenīgo meža ceļu, celiņu un brikšņu vietā orientieristi bija izvēlējušies omulīgu un siltu pirtiņu Blomes pagasta “Norās”.
Tur pulcējās pieaugušo grupu sportisti, kuri šosezon pārbaudīja meistarību tradicionālajās sacensībās “Azimuts 2006”. Jaunieši un bērni par uzvarām sacensībās tika sumināti iepriekšējā dienā.
Jau ierasts, ka rudens nogalē, kad vairums orientēšanās sacensību jau finišējušas, smiltenieši pulcina kopā šā sporta veida entuziastus, lai atcerētos sezonas interesantākos startus un sveiktu uzvarētājus. Izņēmums nebija arī šis rudens, kad kolēģus savās mājās aicināja H60 grupas līderis blomēnietis Guntis Upacers. Viņa “Norās” šis nebija pirmais azimutiešu saiets. Namatēva viesmīlību sezonas noslēguma pasākuma dalībnieki ir izbaudījuši arī iepriekš.
Lai gan balvu klāsts uzvarētājiem bija bagātīgs, tomēr cilvēkam, kurš nekad nav devies meklēt kontrolpunktus meža biezokņos, grūti izprast, kas sportistu motivē lietū, vējā vai vasaras svelmē pārvarēt kilometrus un pašam sevi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ne visi var kļūt par uzvarētājiem.
“Man ikdienas darbs ir saistīts ar papīriem, jo strādāju par grāmatvedi. Tāpēc reizi nedēļā tā trešdiena ir tik forša relaksācija,” paskaidro viena no sacensību līderēm smilteniete Inga Kalniņa. Kad sacensības beigušās, tad ļoti pietrūkst šo aktivitāšu. Pārņem sajūta, ka kaut kas ir atņemts no dzīves. Inga atceras, ka skolas gados ļoti aktīvi piedalījusies sacensībās, tad sekojis laiks, kad neesot sportojusi, un tāpēc šobrīd var izjust, ka fiziski aktīva atpūta ir ļoti patīkama. Viņa orientēšanās sacensībās sākusi piedalīties, kad mācījusies 6. vai 7. klasē. Tolaik skolā ļoti aktīva orientieriste bijusi skolotāja Laimdota Lūse, arī Aldis Lapiņš visus iesaistījis. “Varbūt skolas gados to tā nenovērtēju, bet paiet laiks, un jūtu, ka varu aiziet un labi noskriet. Tā ir relaksācija,” vērtē I. Kalniņa. “Kad ieiet mežā, ne par ko nav jādomā. Tikai par apkārtējo vidi. Mani darbi un mani papīri vairs nav svarīgi.”
Vaicāta par kurioziem, Inga pasmaida, ka netrūkst arī to. Pagājušajā gadā vienā no pēdējām kārtām bijis kārtīgs lietus. “Azimuta” kārta notikusi Silvā. Tur atrodas vairāki meža ezeriņi. “Skrienam, skrienam, un es jūtu, ka man pazūd pamats zem kājām, jo bebri bija sataisījuši dambjus,” atceras Inga. Viņa iekritusi līdz kaklam ūdenī. Inga peldēt nemāk, un tajā brīdī domājusi, ka noslīks un viņu neviens neatradīs. Karte ūdenī izjukusi, un pārņēmis izmisums. Inga mežā uzrunājusi kolēģes, lai parāda vismaz karti, citādi nevar saprast, uz kuru pusi jāmeklē mājupceļš. “Superīgi!” pēc gada Inga par savu neveiksmi var pajokot. Savukārt šogad Variņos, kad vienā no kārtām atkal lijis lietus, no meža iznākusi Vita Cīrule un teikusi: “Vai! Atkal peldēju!” Ingu tajā brīdī pārņēmušas šaubas, vai doties distancē.
Šāds notikums smiltenietei bijis vienīgais sportistes karjerā, bet tas liek būt uzmanīgākai. “Pa tādām vietām vairs neskrienu. Labāk apeju kilometru apkārt, bet nebrienu pa ūdeni,” atklāj Inga.
Līdzīgu stāstu un piedzīvojumu orientieristiem netrūkst, un sezonas noslēguma pasākums ir īstā reize, kad dalīties atmiņās par pieredzēto. Nākamgad būt atkal jauna sezona un jauni piedzīvojumi.
