Ilze Spalviņa, pārdevēja: – Es domāju, ka jā. Man perosnīgi pašai patīk ar veciem cilvēkiem parunāties, kā bijis agrākajos laikos un arī par materiālajām vērtībām, kas vairs mūsdienās nav un nebūs.
Ģirts Kātiņš, uzņēmējs: – Protams, jāciena, it sevišķi tad, ja tas ir kultūrvēsturisks mantojums ar arhitektonisku nozīmi un ne tikai. Vēl varētu būt dažādi vēsturiski aspekti. Ap to jāveido savs veidols, ko var pasniegt apkārtējiem cilvēkiem un ceļotājiem.
Andrejs Priede, skolotājs: – Jā, jo tā tomēr ir piemiņa, atmiņas. Tas ir svarīgi jaunatnei, patriotismam, lai zinātu pagātni. Par ļoti seniem laikiem ir grūti pateikt, bet divās trīs paaudzēs noteikti tas jādara.
Gunārs Stīpnieks, pensionārs: – Tāds mantojums ir jāsaudzē un jākopj. Tas ir audzinošs jautājums, lai jaunā paaudze mūsu Latviju atceras. Bērniem un mazbērniem par to var stāstīt kā pasaciņu, lai būtu interesantāk.
