Reinis Veģeris, seniors:
– Nē, savulaik esmu izdzīvojies laukos. Man tur vairs nav ko darīt, un arī līdzekļus vajag, lai dzīvotu laukos. Esmu vecs, pilsētā man ir pašam sava māja. Trikātas pusē man bija tēva mājas. Kad ģimeni izsūtīja, cilvēki bija sirseņus dzenājuši un tēva māju nodedzinājuši. Mājas vairs nav.
Pēteris Tiļčiks, strādā “TROLL Smiltene”:
– Nē. Man patīk dzīvot Smiltenē. Ja vēl laukos būtu māja upes malā, kur zivis var ķert. Lai dzīvotu laukos, arī līdzekļus vajag. Ir daudz pamestu ēku, līdz kurām netiek, jo nav piebraucamo ceļu. Lauki kļūst tukši, jo jaunatne aizbrauc. Te nevar nopelnīt pieklājīgu algu.
Ilze Ābele, jaunā māmiņa:
– Tikko pārcēlos no Rīgas uz Smilteni, jo te ir ļoti laba vieta, kur audzināt bērnus. Bet pašos laukos dzīvot negribu. Visu bērnību dzīvoju laukos, zinu, ko nozīmē kopt lopus, un sapratu, ka tas nav tas, ko vēlos. Dzīve laukos prasa darbu un ir dārgs hobijs.
