Daiga Ērmane, vēsturniece:
– Jā, jūtos droši. Man pat liekās, ka tā ir drošākā vieta pasaulē. Mans veicaistēvs gaidīja amerikāņus tad, kad es biju maza. Tolaik man bija kādi trīs gadi. Tas bija 1965. gads, viņš klausījās amerikāņu balsis no Vašingtonas. Un tad pienāca tā diena, kad Latviju iekļāva NATO. Tas varbūt pat bija mana vectēva sapnis. Īstenībā mums ir jāpārdomā savas vērtības, kas mēs esam, kur mēs ejam un kas mēs būsim.
Mārīte Rainbaha, vēstures skolotāja:
– Es jūtos droši un arī paļaujos uz mūsu sabiedrotajiem. Tas ir labi, ka esam NATO dalībvalsts. Militāro tehniku Smiltenē trešdien redzēju. Ja cilvēkiem bija dažādas emocijas, tad es to vērtēju pozitīvi, manī radīja lielāku drošības sajūtu. Visos laikos esmu atbalstījusi, ka mums ir jābūt stipriem sabiedrotajiem.
Ojārs Štrauss, pensionārs:
– Jā! Es personīgi esmu dienējis armijā trīs gadus. Jūtos droši, mani neviens neaiztiek un uzbrukt neviens netaisās, tas ir pats galvenais. Tas viss ir viena liela muldēšana, 3. pasaules karu neviens negrib. Sekoju līdzi ziņām, kas notiek pasaulē. Tie, kas tur karo, tikai izrāda savu tehniku un spēlē politiskās spēles.
