Inese Ābelīte, mājsaimniece:
– Īstenībā man nepatīk, jo tā no vienas puses skaitās kā ubagošana. Tie ir sveši svētki. Pie manis arī nāk un klauvē pie durvīm, bet es neveru vaļā. Es pati, piemēram, nestaigāju apkārt šādā veidā. Man nepatīk arī Valentīndiena, mums, latviešiem, pašiem ir savi gadskārtu svētki. Iespējams, pieaugušie ir tik aizņemti, ka aizmirst saviem bērniem par tiem pastāstīt.
Oksana Marcinkēviča, mājsaimniece:
– Īsti neatbalstu, bet bērniem jau patīk. Vairāk priecātos, ja bērni ietu ķekatās, kas mūsdienās ir pavisam aizmirstas, jo visu pārņēmuši Helovīni. Kādreiz mūsu vecvecmāmiņas stāstīja, kā visi gāja ķekatās, kādas tradīcijas tika piekoptas. Varbūt tāpēc man nepatīk no citām zemēm ienākušie svētki.
Edvīns Strazdiņš, strādā galdniecībā: – Lai viņi iet un atzīmē šo dienu, kāpēc ne?! Zinu, ka tie nav latviešu svētki, bet es neiebilstu. Cilvēki var darīt, kā vēlas, mēs taču dzīvojam brīvā Latvijā. Es dzīvoju laukos, dziļi mežā, un pie manis nāk lapsas, stirnas un citi zvēri, bet ne helovīni.
