Sintija Kukule, pārdevēja: – Ar jaunāko māsu plēsāmies. Tagad, protams, satiekam draudzīgi, bet bērnībā nevarējām sadalīt ikdienišķos pienākumus – kura istabu slaucīs, kura veiks citus mājas darbus. Tas bija skolas laikā.
Līga Receba, skolniece: – Mēs ar draugiem braukājām ar riteņiem, un es nejauši iebraucu sienās. Tad bija dažādi lūzumi ritenim un man nobrāzumi, bet mamma joprojām par to nezina. Nesāpēja man. Ir visādi piedzīvojumi, bet par tiem mamma vienmēr visu zina.
Ivita Birgere, pavāra palīgs: – Es dzīvoju laukos. Ar brāli pakāpāmies augstāk un uz jumta metām olas – vistu, pīļu. Tad vēl kūtī paslepus lopus palaidām vaļā.
Roberts Zelčs, pensionārs: – Grūti atcerēties. Kā jau bērniem – kokos kāpelējām, pagalmā spēles spēlējām. Bērnība pagāja laukos Latgalē un jau no kādiem desmit vienpadsmit gadiem bija jāstrādā – siens jāpļauj, kūtsmēsli jāmēž. Blēņām laika neatlika.
