Nelielo humora pantojumu sacerēju sešdesmitajos gados, kad PSRS sāka svinēt Skolotāju dienu.
Nelielo humora pantojumu sacerēju sešdesmitajos gados, kad PSRS sāka svinēt Skolotāju dienu. Tolaik Valkas rajonā ietilpa arī Gaujiena, un tieši turienes skolas tika izraudzītas par svinību vietu. Bija uzaicināti arī rakstnieki, no kuriem atceros Annu Saksi un Laimoni Vāczemnieku. Vakara saviesīgajā daļā savu sacerējumu nolasīju, tas visiem patika, bija liela izsmiešanās.
Darbojoties skolu tūrisma un novadpētniecības jomā, bieži nācās piedalīties semināros un pieredzes apmaiņas ekskursijās, un ikreiz atradās kāds, kurš ierosināja paklausīties mani. Biju apgādājies vairākas teksta kopijas, kuras pamazām tika izdalītas, līdz pašam nepalika pat melnraksts. Pēc aiziešanas no darba izglītības sistēmā arī atmiņa vairs nesaglabāja precīzu tekstu, līdz pirms pāris gadiem man to atsūtīja studiju draugs Vilnis.
Sacerējums nav publicēts. Kad pa jokam to piedāvāju žurnāla “Skola un Ģimene” redaktoram Valdim Vanagam, lāga vīrs pasmaidīja un teica, ka to varētu nolasīt ministram Elviham pie Jaungada eglītes. Tāpēc gribas piedāvāt to šodienas lasītājiem, jebšu jaunā pedagogu audze daudzas lietas var uztvert kā senvēstures liecību. Piemēram, Ļipeckas pieredzi centās popularizēt tā laika Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūts. Dažos mācību priekšmetos arī viens otrs eksperimentēja, un doma bija tāda, ka visa mācību stunda notiek improvizētas sarunas veidā, labāku atzīmi saņēma skolēns, kurš biežāk cēla roku. Tjumeņas burtnīcas bija absurds, ja raugāmies no mūsdienu datoru un kopētāju iespēju viedokļa: kaut kas līdzīgs perfokartēm, kur audzēknim ierakstīt pareizo vārdu vai burtu. Daži skolotāji stundām gatavojās ar šķērēm un galdniecības rīkiem. Visumā skolotāju darbs tolaik bija izteikti pazemojošs. Bet tāds tas ir arī mūsdienās.
