Latvija laikam tomēr pārāk maza, lai mūsdienās spētu godam uzņemt ASV prezidentu. Labi vismaz, ka tas nenotiek pārāk bieži.
Latvija laikam tomēr pārāk maza, lai mūsdienās spētu godam uzņemt ASV prezidentu. Labi vismaz, ka tas nenotiek pārāk bieži. Bet nekad neko nevaram iegūt bez pūlēm, un ieguvumu no pašas ietekmīgās lielvaras izrādītās uzmanības noteikti būs vairāk par tām neērtībām, kuras piedzīvos rīdzinieki.
Parasti mēdzam domāt par to ietekmi, ko Buša vizīte var atstāt uz Kremļa politiķiem, kaut ne mazāk nozīmīgs ir tas mājiens, ko saņem Vecā Eiropa, kurai piemīt vecuvecais Minhenes tipa vienošanās niķis.
Terorisma laikmeta spēles noteikumi
Vēlme nogalināt netīkamus valstu vadītājus piemitusi visos laikos noteiktai ļaužu kategorijai. Ar terora metodēm mēģināts risināt gan iekšpolitiskās, gan starpvalstu attiecības. Antīkā pasaule mums atstājusi klasisku piemēru, kā politisku motīvu dēļ tika nodurts Jūlijs Cēzars. Viduslaikos nav saudzēti pat Dieva svaidītie karaļi. Arī Krievijā Uļjanovu ģimene devusi vēsturei savus teroristus, bet bumbas sprādziens Sarajevā kļuva par ieganstu Pirmajam pasaules karam.
Vēl pavisam nesen lielvalstu vadītāju apsardze nebūt nebija tādā līmenī kā tagad. Atceramies Klintona vizīti Rīgā. Un varam atcerēties arī Hruščova vai Gorbačova daudzos braucienus pa pasauli, un nekad apsardze nepārsniedza saprātīgas nepieciešamības robežas. Pat vēl vairāk — Islandes galvaspilsēta Reikjavīka savulaik spēja uzņemt Reigana un Gorbačova delegācijas, kas mūsdienās tik mazai valstiņai nebūtu pa spēkam.
Kas tad īsti ir mainījies? Pavērsiens notika tobrīd, kad Al Qaedas teroristi ar nolaupītām lidmašīnām sagrāva Dvīņu torņus Ņujorkā un vienu no Pentagona korpusiem Vašingtonā. Daudzās valstīs drošības pasākumi kļuvuši tik bargi, ka sāk apdraudēt demokrātijas un cilvēktiesību normas.
Nav šaubu, ka viens no visvairāk teroristu medītajiem politiķiem pasaulē ir ASV prezidents Bušs. Turklāt Vašingtonas administrācija nevar nezināt gan par seno indiāņu šamaņu lāstu, gan par mūsdienu gaišreģu pareģojumiem, tāpēc Baltā nama saimnieka sargāšanai tiek veltīta dubulta uzmanība.
Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Buša braucienā pa Eiropu pavada 700 cilvēku. Lasītājiem der zināt, ka tik augsta ranga valstu vadītāji lido ar vairākām pavadītāju lidmašīnām, kuru skaits var sasniegt pat sešas. Turklāt visas lidmašīnas ir identiskas, un gaisā tās bieži mainās vietām, tāpēc nekad nav zināms, kurā no lidaparātiem atrodas pats Bušs.
Ar smaidu gribas salīdzināt mūsu prezidentes ceļojumu nodrošinājumu, jo Vīķe-Freiberga, kaut apsargāta, parasti izmanto parastās reisu lidmašīnas, atsevišķos gadījumos tiek pasūtīti čarterreisi.
Par ko uztraucas Rīgā?
Jāsaka gan, ka daudzi no uztraukumiem ir pārspīlēti. Piemēram, rīdziniekiem patiešām vērtīgāk Buša vizītes dienās braukt uz laukiem, kur radu saimniecībās vai piemājas dārziņos īstais laiks kartupeļu stādīšanai. Ja krievvalodīgajiem laukos nav radu, tad atliek izbraukt uz kādu no viesu namiem, kur iespējams pamakšķerēt un padzert kazas pienu. Zaudējumus cietīs varbūt tikai daži Rīgas tirgotāji.
Mazliet sarežģītāk būs panākt, lai no viesnīcām dažas splīnīgas ārzemnieces pārceltos uz kuģi — Latvijas drošības dienestiem tas būtu nepatīkams pienākums. Bet — es iztēlojos — ieradīsies ASV specdienestu vīri, kuru dienesta apliecības priekšā itin daudzi ieņems miera stāju.
Der atzīmēt, ka amerikāņu kolēģu klātbūtne liks rosīties Latvijas drošības dienestu darbiniekiem, kuri līdz šim pieraduši “zvejot pīļu dīķīšos”. Un ļoti iespējams, ka rezultātā tiks izolēts ne viens vien zināmās kaimiņvalsts slepenais aģents.
Vēl zināmas problēmas cer radīt dažādi protestētāji, kuri gatavo piketus un mītiņus. Vides aktīvisti, kuri ASV atgādinās par atteikšanos ratificēt Kioto protokolu, uz īpaši ekstrēmām darbībām nav noskaņoti. Negribas ticēt, ka Latvijā iebrauks lielāks skaits antiglobālistu, kuri mēdz jandalēt itin visur, kur vien kaut kas interesants notiek, bet daži simti klaigātāju var “aplaimot” arī Rīgu. Daudz bīstamākas provokācijas var sarīkot vietējie krievvalodīgie ekstrēmisti, no nacionālboļševikiem līdz “štābistiem”, kuri savas prasmes jau parādīja 16. martā pie Brīvības pieminekļa. Strīpainie “burunduku” virstērpi gana smieklīgi, toties iespaidīgi tie kļūst Maskavas televīzijas raidījumos.
Dažas paralēles
Ārlietu ministrs Artis Pabriks kādā intervijā atsaucās uz savu tēvu, kurš atceroties, kā pirmskara Latvijā drošības dienesti strādāja, lai kontrolētu valstij naidīgo spēku aktivitātes. Proti, attiecīgajiem dienestiem trīsdesmitajos gados bija labi zināmi tie daži desmiti boļševiku un pērkonkrustiešu, kuri varēja radīt nekārtības. Tomēr Artis laikam savam tēvam nav izprasījis visu līdz galam, bet daži akcenti noderētu arī mūsdienās.
Labi zināms, ka daudzi apmātie tika vienkārši izraidīti no Latvijas, tā teikt, lai padzīvo “laimes” zemē PSRS. Vēlāk gandrīz visus viņus Staļins lika nošaut kā “fašistu spiegus”. Tas sasaucas ar mūsdienu “neļķu Aļinu”, kura pēc ierašanās Maskavā drīz vien nokļuva tuptūzī.
Vēl Ulmaņlaikos tika praktizēti preventīvie aresti, teiksim, divas dienas pirms 1. Maija svētkiem visi potenciālie sarkano karogu kārēji tika izolēti. Kad svētki garām, visus atkal palaida uz brīvām kājām.
Protams, mūsdienās Latvijā izveidojusies visai plaša “piektā kolonna”, kuru pavisam atklāti provocē gan Maskavas televīzija, gan vietējā krievu prese. Varbūt Buša vizīte Rīgā spēs pārliecināt ne vienu vien “demokrātijas” aizstāvi, ka valsts sekmīgai funkcionēšanai vajadzīga arī iekšēja stabilitāte.
