Pirmo reizi Reičelas Baltiņas vārdu dzirdēju pagājušajā vasarā Valkas novada literārās apvienības un Smiltenes puses brīvā laika literātu radošajā nometnē Smiltenes pagasta “Kalbakās”.
Meitenes lasītajos dzejoļos varēja jaust nobriedušas un patstāvīgas rakstītājas skatījumu uz apkārtējo pasauli.To bija ievērojusi arī Valkas novada literārās apvienības vadītāja Zane Brūvere. “Nometnē nodarbību vadītāja norādīja, ka proza meitenei padodas labāk nekā dzeja. Man personiski iepatikās Reičelas skatījums uz dzīvi. Tas ir kritisks, ar savu attieksmi. Uzzināju, ka Reičela studē Vidzemes Augstskolā apgūst mediju studijas un komumunikāciju. Šajā profesijā tāds redzējums ir ļoti derīgs. Dzeju viņai vajadzētu attīstīt tālāk, jo spējas kaut ko labu uzrakstīt viņai noteikti ir. Jauniem cilvēkiem dzīves vērtējums parasti ir patapināts, taču Reičelai ir izveidojies savs dzīves skatījums. Man tas šķita simpātiski, un uzaicināju viņu iestāties literātu apvienībā,” saka Z. Brūvere.
Dzejot sākusi ģimnāzijāSavukārt ģimnāzijā R. Baltiņas rakstītprasmi bija ievērojuši vēl agrāk. Piedaloties eseju konkursos, viņa ne reizi vien ir pārsteigusi skolotājus ar tēlaino izteiksmes veidu.Daži autori stāsta, ka kaut ko sacerējuši sākuši jau bērnībā, bet Reičela nopietni dzejot sākusi ģimnāzijā. “Es pat nevaru izskaidrot, kādēļ to darīju, taču jutu, ka, sacerot dzejoļus, dvēselei kļūst vieglāk. Iespējams, dzejoļi man palīdz to atvieglot no smagākām domām,” spriež Reičela. Dzeju viņa nav rakstījusi ar nolūku publicēt. “Visu esmu sacerējusi tikai pati sev. Man nav bijis nodoms kādam parādīt savus dzejoļus,” apliecina Reičela. Tomēr, cik ilgi var noslēpt to, kas iekšā rūgst un raujas uz āru. Tā notika arī Reičelai. Viss sākās 12. klases izlaidumā, kurā piedalījās arī dzejniece Anita Anitīna. Viņa atminas, ka pirms izsauca R. Baltiņu saņemt diplomu, par viņu īsos vārdos pastāstīja vakara vadītājs. “Atceros, ka pieminēja vārdu dzejniece, un uzreiz saausījos. Tā to meiteni ievēroju,” atminas A. Anitīna. Vēlāk R. Baltiņa nāca uz redakciju nodot vēstuli un iesniedza to Anitai. Viņa atpazina meiteni un uzaicināja uz literātu nometni. Tā tas iesākās. Pēc studijām Reičela plāno iepazīt žurnālista profesiju dažādos masu saziņas līdzekļos – radio, televīzijā un, iespējams, kādā laikrakstā, lai noskaidrotu, kur viņai patīk strādāt vislabāk. Šobrīd Valkā viņa nedomā atgriezties. Pašlaik studentei grūti salīdzināt kultūras aktivitātes Valkā un Valmierā, jo Valkā viņa ierodas uz īsu brīdi un pat nezina, kas notiek, bet Valmierā nav laika iet uz pasākumiem studiju dēļ.
Favorīts – Mārtiņš FreimanisNo dzejniekiem viņai ļoti patīk Mārtiņš Freimanis. Krājumu “Zālīte truša dvēselei” ieteica skolas bibliotekāre. “Izlasīju visus Mārtiņa dzejoļus, un man tie ļoti iepatikās. Viņa dzejoļi man bija kā paraugs visu ģimnāzijas laiku. Ārkārtīgi interesantā valodā uzrakstīta dzeja. Patiesībā Freimanis no latviešu literātiem ir vienīgais dzejnieks, ko tā pamatīgi esmu lasījusi,” stāsta R. Baltiņa. Tā vien gribējies arī pašai pamēģināt kaut ko uzrakstīt. Reičela, piebilstot, ka citus dzejniekus, piemēram, Imantu Ziedoni vai Ojāru Vācieti viņa ārpus skolas programmas paredzētā nav lasījusi, jo pamatā lasa ārzemju literatūru.
Pagaidām dzeja atpūšasR. Baltiņa gan nesola, ka turpinās izkopt savu stilu un rakstīt dzeju. Iespējams, šis process pat apstāsies, jo pēc iestāšanās augstskolā viņai nav bijis laika nopietnāk pievērsties radošai darbībai. Tomēr uzrakstītais liecina, ka meitenei nenoliedzami ir talants, un tas diezin vai liks mieru. Būs brīži, kad atkal vajadzēs atvieglot dvēseli, jūtas uzticot papīram. Pašlaik ir neizlēmība, kas “samezglo domas kā meža takas”, bet pati autore atzīst, ka, izejot caur “neizlēmības purviem, netīrumos līdz ceļiem, viņa atradīs sava kompasa bultu uz ziemeļiem pavērstu”. Savas izjūtas tik veiksmīgi salīdzināt ar dabu spēj tikai talants. Reičela atzīst, ka viņai patīk pastaigāties dabā, vērot tās norises. Viņai ļoti tīk Austrijas daba. Šajā valstī pašlaik dzīvo un strādā viņas vecāki. “Tur daļu dabas veido kalni. Tas ir pasakains skats, kas ļoti iedvesmo,” atzīst Reičela. Vecāki jau labu laiku ir ārzemēs, dažkārt atbrauc pa brīvdienām vai arī pie viņiem dodas Reičela. Viņa baidās minēt nākotnes plānus, jo tie nereti nojūk, taču arī meitenei ir doma meklēt pastāvīgu darbu ārzemēs. Viņa uzskata, ka jaunieši šajā ziņā ir dažādi. Viena daļa ļoti vēlas redzēt, kā cilvēki dzīvo citur, un ir ar mieru kaut pusgadu pavadīt ārzemēs, citi nedomā par došanos projām. Runa nav pat par peļņu. Jaunieši vēlas tikai paši izzināt dzīvi citās valstīs, un to pašlaik var izdarīt, iesaistoties Erasmus studentu apmaiņas programmā.Šobrīd Reičelai cita vaļasprieka kā rakstīšana nav. Taču viņa sola to nākotnē atrast un, iespējams, atkal dzīves varavīksne kļūs par vienu krāsu bagātāka.
Reičela Baltiņa
Vēlos tevi izjust brīvībaIzrakt bezatbildībuUn pieslēgt bezrūpībuPamest visu neatskatotiesDomāt par vējuJūras krokāsUn aļģu ģimenītēmJūras šūpulī,Baltiem punktiņiemMelnās spalvās,Kvarca graudiņiemSmilšu adījumā,Ieplūst saules skavās,Bet vienmēr atrodies tu,Vārds, kurš atmodinaNepielaužamo realitāti
Meklējot kompasuLai kur es dotosEs maldosDomās savāsTās ir pārvērtušāsMeža taku mezglos,Kaut būtu man kompass,Kas izvestu no slazdiemUn aizvestu no graustiem,Domu biezokņiemUn bezgalīgiem maldiemUn tā es klīstuMeklējot ziemeļusCaur neizlēmības purviemNetīrumos līdz ceļiemEs atrodu zaruZiemeļos pavērstu
Tu biji mans eņģelisBaltiem pūku spārniemTu mani saprati, Bet vienlaikus neizpratiTu biji kā klišejaBez vārdiemKā duncis bez asmens,Tas bija ļoti sen
Tāpat kā viss,Kas tevi sevī nes,Tu aizgāji neatskatotiesEs tevi mīlēju un ienīdu,Nicināju līdz bezspēkam,Dedzināju līdz pelniem,Bet apdziestot sāpēmiedegos pārmaiņām
