Biedrības “Atbalsts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” valdes priekšsēdētāja Diāna Vītola pirms vairāk nekā astoņiem gadiem senioriem ir radījusi lielisku iespēju iziet ārpus mājām, būt kustībā, atvērt sevi pasaulei un ikvienā no šiem cilvēkiem viest apziņu, ka katrs ir tik vecs, cik viņš jūtas. Tas ir par senioru deju kolektīvu “Pīlādzītis”.
Viena no dejotājām smilteniete Veronika Kalere 3. novembrī svinēs dzimšanas dienu, taču intervijai viņa piekrīt tikai tad, ja uzsvars tiek likts uz senioru un kolektīva fenomenu, nevis jubileju.“Ir vecums, pēc kura gadus vairs neskaita. Nav vērts skaitīt un par tiem interesēties, jo cilvēks ir tik vecs, cik viņš jūtas. Labi, ka ir tieksme būt jaunākam nekā viņš ir pēc ierakstiem dokumentos,” sarunas sākumā uzsver V. Karele.Ar smiltenieti sarunājamies senioru deju kopas mēģinājuma laikā Smiltenes pilsētas kultūras centrā. V. Karale intervijas laikā izstaro gaišumu, pozitīvu enerģiju un viedumu, ko acumirklī gribas pārņemt. Viņasprāt, būtiskākais ir būt atvērtam un atsaucīgam. “Esmu ticīgs cilvēks un jūtu, ka mūs ieslēdz pozitīva enerģija, kura var mums palīdz, ja mēs tai atveramies. Negatīvais uzmācas, bet pozitīvais gaida atļauju,” dzīvesgudra ir V. Kalere.Pasivitāte vecāka gadagājuma cilvēkus ne pie kā laba nenoved. Vēl grūtāk esot tiem pensionāriem, kuri dzīvo daudzdzīvokļu namos, kuriem sētnieks pie durvīm un nav sunīša, kas tos izvestu pastaigāties. Ja vēl Smiltenē būtu vingrošana senioriem, tad būtu pavisam labi. “Smiltenē ir daudz mediķu, kuri varētu vadīt šādas nodarbības, bet pagaidām neviens to vēl nedara. Labi, ka ir senioru koris “Mežābele” un mūsu deju kolektīvs. Ar sevi ir jāstrādā visu laiku. Mūsu gados ir sevi jāpiespiež piecelties, sakopt sevi un nodarboties ar fiziskām aktivitātēm,” pārliecinājusies dejotāja.Būt par vienu no “Pīlādzīša” dalībniecēm esot liels ieguvums. Tādi mēģinājumi, kad visa uzmanība veltīta tikai dejai, sen vairs neesot. Tas ir, kas vairāk. Kolektīva dalībnieki ir sadraudzējušies, kopā apmeklē saviesīgus pasākumus, pārdzīvo, ja otram klājas grūtāk, dalās dzīvespriekā un apmainās viedokļiem par sadzīviskām lietām. “Dažas mūsu dejotājas dejo vairākos kolektīvos, spēj tik brīnīties par viņu neatlaidību. Dejošana dod kolektīvu, tomēr esi cilvēkos, pozitīvi uzlādējies un smēlies iedvesmu,” kolektīva nozīmīgumu raksturo pensionāre. ViedokļiMaija Zariņa, sabiedriski aktīva pensionāre, senioru deju kopas “Pīlādzītis” dejotāja:- Ar Veroniku man ir bijušas trīs zīmīgas tikšanās. Pirmā – 1961. gada 12. aprīlī, kad man Smiltenē bērnudārzā bija jāiet praksē. Otro reizi ar viņu tikos 1971. gadā, kad Smiltenē atvērās pedagoģiskā klase un mēs četras no lauku bērnudārza apguvām pedagoģiju. Veronika mācīja partijas vēsturi. Tolaik bija maz laika mācībām. Taču atceros Veronikas teicienu – grūti mācībās, viegli kaujā. Tas nozīmē, ka stundās grūti, bet eksāmenā viegli. Un trešā mūsu tikšanās bija šeit dejošanā (senioru deju kopā “Pīlādzītis” – red.).Veronika ir stingra, kā jau pedagogs. Arī ļoti uzņēmīga. Ja mēs, gados mazliet jaunākās, kolektīvā redzam, ka tās, kurām ir tie lielākie gadi, var skaisti un pareizi visu izdejot, nekas cits neatliek, kā censties izdarīt visu to pašu. Ar kolektīvu un vienai ar otru mums ir paveicies. Esam labas un draudzīgas.
Raita Linde, senioru deju kopas “Pīlādzītis” vadītāja:- Man dejošana ir sirdslieta. Atceros, kad šis kolektīvs sāka veidoties, nevarēju nosēdēt malā. Gribējās iemācīt šīm sievietēm dejas soli un prieku. Jā, katrai dejotājai ir savs raksturs, un man kā vadītājai jāzina pareizā pieeja. Bet ja jūs zinātu ar kādu apziņu viņas nāk un dejo! Mēs no vecākās paaudzes noteikti varam mācīties degsmi un patiesu vēlmi. Tas, ko viņas dara, nāk no iekšas, no sirds. Nav tā, ka jādara, jo kāds liek. Dejotājas visu dara ar prieku. Un Veronika ir no tām dejotājām, kura lieliski prot iznest deju. Tiklīdz viņa uz skatuves sāk dejot, var redzēt dejas saturu. Apbrīnojama ir senioru vēlme nesēdēt mājās un neierūsēt, bet iet un darīt.
