Ērģemes pagasta Omuļos uz kādreizējā ciemata iedzīvotāja Ēvalda Kivilanda grāmatas “Omuļi” atvēršanas svētkiem bija sapulcējušies gan bijušie, gan tagadējie omulieši, kā arī cilvēki no citām Ērģemes malām. Nelielā bibliotēka bija pilna ar apmeklētājiem, daži stāvēja vēl gaitenī.
Notikums tiešām bija ievērojams. Par nelielajiem Omuļiem sarakstīta lieliska vēstures grāmata. Daudz faktu ir minēti par pagājušā gadsimta 20. un 30. gadiem. Šim periodam Ē. Kivilands pievērsies sīkāk, jo, pēc daudzu omuliešu teiktā, tie ciematam bijuši labākie gadi.
Garīgais piemineklis OmuļiemValkas novada domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis uzsvēra, ka grāmata ir labs piemineklis Omuļiem, kurus tagad zinās ne tikai vietējie, bet visi, kas to iegūs. Apsveikt autoru bija ieradušās arī Valkas novada centrālās bibliotēkas darbinieces.Ē. Kivilands stāsta, ka “Omuļi” nav vienīgā grāmata, ko viņš sarakstījis. Novadpētnieks pamatīgi ir izpētījis Iecavas novadu, kur tagad dzīvo, un ir sarakstījis četras grāmatas, kas saistītas ar šo novadu. Lielu uzmanību autors ir pievērsis kapiem. Iecavas novadā ir aprakstītas 24 kapsētas ar vairāk nekā 30 tūkstošiem kopiņu. “Daudzviet ir tā saucamie jaunie kapi, bet ir arī vecie, kur izskatās kā džungļos. Tajos vēl redzami pieminekļi, kas liecina, ka tur kādreiz bijusi kapsēta. Kapi ir mūsu vēsture. Tas ir arhīvs par cilvēkiem, kuri kādreiz tajā vietā dzīvojuši. Ja šo arhīvu iznīcina, tad vairs nekas nepaliek,” savu izvēli pievērsties kapiem pamato Ē. Kivilands. Viņš aprakstījis arī 70 krogus, jo agrāk krogs bija vienīgā sabiedriskā vieta, kur cilvēkiem satikties. Krogos ne tikai dzēra, bet arī slēdza līgumus un kārtoja citas lietas.
Agrāk Omuļos bija stipras ģimenesPar to, kā ienācis prātā rakstīt par Omuļiem, Ē. Kivilands stāsta: “Man paziņas vaicāja, kādēļ nerakstu par savu dzimto vietu – Omuļiem. Par tiem arī būtu daudz ko teikt. Šī doma man iepatikās un sākumā šķita, ka tas nesagādās lielas grūtības. Tomēr atbraukt 300 kilometru uz šejieni, intervēt cilvēkus un tad doties atpakaļ, tas manos gados nebija viegli.” Grāmata tapusi no vairāku cilvēku atmiņām un paša pieredzes. Viņš uzklausījis vairākus iedzīvotājus, bet pēc tam par attiecīgo notikumu meklējis datus arhīvos, lai nekas nebūtu pārspīlēts vai nepareizs. “Tā es strādāju. Vēlējos grāmatu sarakstīt iespējami precīzāku. Citādi tā nebūtu vēsture, bet muldēšana,” secina Ē. Kivilands. Viegli nav gājis. Daudzi vecie cilvēki jau aizgājuši mūžībā, savukārt jaunie, kas Omuļos mīt tagad, neko par ciemata vēsturi nezina. “Arī tas mani vedināja uzrakstīt par 20. un 30. gadiem, kad Omuļos bija jūtams uzplaukums. Izvērsās saimnieciskā un kultūras dzīve. Bija koris, kas sniedza koncertus arī citur. Vēl bija dramatiskais pulciņš. Izaugsmei pamatā bija smags darbs, jo Latvija tikko kā bija atkopusies pēc Pirmā pasaules kara. Toreiz šeit bija stipras ģimeniskās tradīcijas. Vakarā visi sapulcējās pie vakariņu galda un vecāki noprasīja bērniem, kur bijuši, ko darījuši, kas bijis pie kaimiņiem, ko tie dara. Vecāki apsprieda ciemata lietas, tā arī bērni daudz ko uzzināja par pagastu. Tagad jaunie bieži ir atstāti paši savā vaļā, sēž pie datora, bet par dzimto pagastu maz zina,” saka Ē. Kivilands. Viņš atzinīgi vērtē domes priekšsēdētāju V. A. Kraukli, kurš sniedzis atbalstu grāmatas tapšanā. V. A. Krauklis atzīst, ka grāmata liek būt lepniem par savu dzimto vietu un varbūt tā sekmēs Omuļos jaunu atmodu.Cilvēki mirklī izpirka atvestās grāmatas. Vairāki lūdza tās autoram autogrāfu. Pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Krams atzīst, ka Ē. Kivilands Omuļiem ir veltījis vērtīgu darbu, kas noderēs nākamajām paaudzēm. Savukārt Lilija Āboliņa stāsta, ka Omuļos ir visvecākā kundze, jo tur sākusi dzīvot tūlīt pēc kara. Viņa atceras, ka kādreiz bijusi rosīga sabiedriskā dzīve, Lilijas vīrs bijis diriģents. “Kolhoza laikā Omuļos vēl kaut kas bija, bet tagad tikai bibliotēka palikusi. Tādēļ šāda grāmata, kas atklāj, kā kādreiz bijis, ir ļoti vajadzīga,” saka L. Āboliņa.
