Cik Latvija ir maza un mīļa! Ar tādu atziņu no tālā Dienvidamerikas kontinenta mājās šoziem pārradās smiltenieši Līvija un Ivars Ādamsoni.
Cik Latvija ir maza un mīļa! Ar tādu atziņu no tālā Dienvidamerikas kontinenta mājās šoziem pārradās smiltenieši Līvija un Ivars Ādamsoni.
Viņu ceļojums nebija parasts. Tā bija 33 dienu ilga ekspedīcija pa Peru un Bolīviju sešu cilvēku lielā grupā, iztiekot bez Latvijas tūrisma firmu pakalpojumiem.
Par latviešiem ceļojumā rūpējās kečua indiānis Alejo Terans. Alejo jeb Alekss, kā viņu uzrunāja latvieši, ir dzimis un uzaudzis Peru, vēlāk pārcēlies uz Bolīviju, kur atvēris tūrisma firmu.
Perfekti organizēts ceļojums
Līvijas un Ivara paziņa cēsniece Ilze bija Peru pirms diviem gadiem un nolēma šogad atkal doties uz eksotisko zemi Klusā okeāna krastā.
Ilzes pieredze ļoti noderēja ceļotāju sešniekam, plānojot maršrutu. Jau iepriekš viņi informēja vietējo gidu par to, ko noteikti grib redzēt Peru un Bolīvijā: iet kājām četras dienas uz seno inku svētvietu Maču Pikču, skatīt džungļus, Ujuni sālsezeru, Zaļo ezeru Laguna Verde, Kolorādo lagūnu, Naskas līnijas, Koralu, kur atklātas ļoti senas civilizācijas pēdas. Un vēl vērot okeānā jūras lauvas. Tās bija galvenās vadlīnijas, kuru karkasu Alekss apaudzēja ar savu piedāvājumu. Lai to visu redzētu, latvieši ceļoja kājām, brauca ar autobusu, vilcienu un motorlaivu, lidoja ar lidmašīnu, pārvarot milzīgus attālumus gan horizontāli, gan vertikāli. Augstākā virsotne, kuru viņi sasniedza, bija Čakaltaija kalns 5300 metru virs jūras līmeņa, kur atrodas pasaulē augstākais kalnu slēpošanas centrs.
“Viss ceļojums bija organizēts tik perfekti, ka 33 dienās ne reizi neradās nobīde no plāna,” Aleksu uzteic Līvija un Ivars. Tas gan viņiem nebija atpūtas mēnesis. Ceļotāji atradās nepārtrauktā kustībā. Mikroklimatu sešu cilvēku lielajā grupā nepaguva sabojāt savstarpējas nesaskaņas. Tādu vienkārši nebija, jo nebija laika strīdēties.
Uz Maču Pikču – pa inku ceļu
Kāpēc tieši ekspedīcija, nevis mierīga atpūta kūrortā siltajās zemēs? “Ekspedīcija ir labs veids, kā redzēt un izpētīt pasauli, atklāt kaut ko jaunu, saprast, kur mēs dzīvojam,” domā Ivars.
Latviešu ekspedīcija Peru un Bolīvijā nekļuva tikai par ievērojamu dabas un vēstures objektu apskati. Tās gaisotne bija meditatīva un ezoteriska, ar ieskatu pamatiedzīvotāju reliģiskajos ticējumos, mistiskās mācībās, tradīcijās un paražās.
Akmeņi un rituāli. Arī tā Līvija raksturo senās indiāņu zemes. Tur ir kāda īpaša vieta – gravējumi klintī, kurus vietējie sauc par “Zvaigžņu vārtiem”. “Tie ir vārti, pa kuriem cilvēks varot iziet citā dimensijā. Paldies Dievam, mēs palikām tepat,” smaida Ivars, bet jau nopietni piebilst, ka vietas gaisotne patiesi ir īpaša. Spēcīgas enerģijas klātesamība jūtama kalnos uzbūvētajā inku svētvietā Maču Pikču starp tās altāriem, tempļiem, mājām un terasēm. “Šajā vietā var atslēgties no visa,” izjūtās dalās Līvija. “Sēdēju, skatījos, aizdomājos un secināju, ka esmu sākusi domāt pilnīgi citādi. Tās ir tādas pacilātas jūtas, kuras nevar izteikt vārdos. Citur staigāju, priecājos par redzēto, bet neko līdzīgu vairs neizjutu.”
Īpašs bija veids, kā seši latvieši nokļuva Maču Pikču – nevis pa dzelzceļu vai ar autobusu, bet kājām pa inku ceļu kalnos. Sākot no 82. kilometra, tūristus bez vietējiem pavadoņiem tur nelaiž, stāsta Ivars. “Gājienu pieteicām labu laiku iepriekš. Sākot ceļu, pasē iespieda zīmogu. Katru rītu pārbaudīja, cik mēs esam. Kopā nogājām 48 kilometrus. Tā bija lieliska iespēja iepazīt Andu kalnu dabu un vēsturi.” Četras dienas viņi nesteidzoties kāpa kalnos. Trīs naktis gulēja teltīs. Viens no vietējiem pavadoņiem bija pavārs, kurš gatavoja ēdienu uz līdzi paņemtās gāzes plītiņas. Daļu produktu pirka uz vietas, daļu – saimniecībās ceļa malās.
Kolkas ielejā lido kondori
Ceļotāji secina, ka Peru un Bolīvijas vērtības ir fantastiski skaista daba un atsaucīgi, laipni cilvēki. Kārtējā ainava – lagūna ar flamingo baru pasteļa toņos, sulīgi, spilgti zaļi džungļi vai sala ar lieliem kaktusiem sālsezera vidū – izraisa jautājumu: vai tā ir īstenība vai filma televizora ekrānā. Par realitāti atgādina smaržas un skaņas.
Tiesa, tik ilgs ceļojums ir ne vien aizraujošs, bet arī nogurdinošs un atklāj ikdienā pierastās dušas un mīkstas gultas vērtību. Vēl tas modina ilgas pēc Latvijas. Tālu projām no mājām, Bolīvijas tuksnesī zemeslodes otrā pusē, Līvija pēkšņi iztēlojās, kā pie klavierēm sēd Uldis Stabulnieks un dzied: “Nāk rudens apgleznot Latviju.” “Tad spilgti apzinājos, cik mīļa un maza ir mūsu Latvija. To var paņemt saujā un apmīļot, – tādu zaļu, ziedošu un skaistu,” atzīst smilteniete.
Peru tomēr ir kaut kas ar Latviju saistīts – trīs tūkstošus metru dziļais Kolkas kanjons, kurā latvieši agrā rītā vēroja kondorus. Savukārt divu kalnu virsotņu nosaukumu izruna skan līdzīgi Valkai. Sarunā ar Līviju un Ivaru spriežam, ka abas virsotnes varbūt simbolizē Valku un Valgu. Ja jau citā Dienvidamerikas zemē Venecuēlā latvietis Aleksandrs Laime turienes upes nosaucis par Ogri, Gauju un Daugavu, tad varbūt kāds viņa tautietis līdzīgi rīkojies ar Peru kalniem un ielejām?
Asociācijas ar Baltijas valstīm raisās, arī skatoties uz Peru un Bolīvijas karogiem. Peru un Latvijas karogi ir sarkanā un baltā krāsā, Bolīvijas – sarkanā, dzeltenā un zaļā.
Rozā delfīni nesadzīvo ar Frederiko
Taču daba ik uz soļa atgādina – te ir pavisam cits kontinents. Tikai Dienvidamerikas upēs var peldēties kopā ar rozā delfīniem. “Tie ir īsti lielie delfīni, tikai maigi rozā krāsā, nedaudz uz violetu pusi, – kā mazi ruksīši,” salīdzina Līvija. Tikai džungļos ik rītu “sasveicināties” ar kempinga iemītniekiem nāk krokodils, un viņam ir pat vārds – Frederiko. Vietējie mudinājuši tūristus droši peldēties kopā ar delfīniem, jo viņu tuvumā krokodili, arī Frederiko, nerādoties.
Latvijā nav arī tādu sālsezeru, geizeru, lagūnu un citu gan dabas, gan cilvēku radītu brīnumu, kuri liecina par senām, attīstītām civilizācijām.
Ivars atzīst, ka redzēts ir tik daudz, ka visi uzkrātie iespaidi vēl nav apzināti un tikai vēlāk atgādinās par sevi. Par Dienvidamerikas ekspedīciju Līvija un Ivars atcerēsies arī vasarās, atpūšoties pagalma kokos iekārtajā šūpuļtīklā. Tas ir kāda Peru indiāņa roku darbs sarkanīgos toņos, ar ieaustiem peruāņu ornamentiem. Smilteniešu atvesto suvenīru klāstā ir arī austs inku kalendārs un josta un kokas krūma lapu tēja. Te, Latvijā, vieniem tā garšo, citiem – ne.
***
Par Peru
Platība: 1 285 216 kvadrātkilometru
Iedzīvotāji: 25 662 000
Galvaspilsēta: Lima (7 061 000)
Galvenās valodas: spāņu, kečvu, aimaru
Galvenā reliģija: kristietība (katoļi)
Naudas vienība: sols
Galvenās eksportpreces: varš, cinks, svins, zivis un zivju produkti, naftas produkti, kafijas pupiņas
Valsts iekārta: republika; demokrātija
Par Bolīviju
Platība: 1 098 581 kvadrātkilometru
Iedzīvotāji: 8 274 000
Galvaspilsētas: Lapasa (1 477 000) un Sukre (194 000)
Galvenās valodas: spāņu, kečvu, aimaru
Galvenā reliģija: kristietība (katoļi)
Naudas vienība: boliviano
Galvenās eksportpreces: cinks, alva, zelts, naftas produkti un dabasgāze, sojas pupas
Valsts iekārta: republika; demokrātija.
(No Pasaules ģeogrāfijas enciklopēdijas).
