Kad biju jaunāka, iztēlojos, kuras būtu tās Latvijas pilsētas, kurās gribētu dzīvot un kurās ne. Valmiera bija tā, kura bez iemesla ierindojās to pilsētu sarakstā, kuru negribētu saukt par savām mājām. Un tomēr, tik bieži ikdienā ceļš ved uz Valmieru. Pērn iepazinu Valmieras mākslas vidusskolu, apmeklējot tajā kaligrāfijas kursus. Iespēju bagāta skola. Šogad tas ir sporta klubs un Yamaha mūzikas skola, kurā meita apgūst ģitāras spēli.
Jautāsiet, kāpēc ne Smiltenē? Tāpēc, ka pirms vairākiem gadiem, kad iegādājāmies ģitāru, meklēju privātskolotāju, kurš šīs prasmes varētu iemācīt. Uzrunāju vienu, otru, trešo cilvēku, bet nekā. Kad biju atmetusi ar roku šai idejai un bērna nepiepildītajam sapnim, īsi pirms jaunā mācību gada pamanīju facebook reklāmu par Yamaha mūzikas skolu Valmierā. Aizsūtīju pieteikumu, aizbraucām abas uz iepazīšanās bezmaksas nodarbību un noslēdzām līgumu. Novembris ir tikai trešais mēnesis šajā skoliņā, bet cik daudz patīkamu mirkļu tajā ir piedzīvots.
Viena lieta ir labs tehniskais nodrošinājums, pavisam kas cits – pedagogs Jānis Ozoliņš no muzikālās apvienības “Vintāža”, viņa komunikācija ar skolēniem un vecākiem, attieksme, darba stils un skolas filosofija. Šo nepilnu triju mēnešu laikā jaunajiem ģitāras spēles censoņiem jau ir bijis muzikālais vakars kopā ar Latvijas izcilo ģitāristu Kasparu Zemīti, kurš pusotras stundas garumā spēlēja un sarunājās ar bērniem neformālā gaisotnē, bet neilgi pēc tam Cēsīs notika šīs skolas Valmieras un Cēsu audzēkņu pirmais sadraudzības koncerts, kurā piedalījās pilnīgi visi bērni. Šajos pasākumos gaidīti bija arī bērnu vecāki. Atsaucība patiešām bija liela.
Kā mācību gada sākumā stāstīja pasniedzējs, Ziemassvētku laikā tradicionāli audzēkņi sniedz koncertu Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcā. Audzēkņi spēlē instrumentus, bet Latvijā zināmi mūziķi dzied. Mācību maksa nav astronomiska, lai teiktu, ka par visu ir samaksāts. Šis drīzāk ir attieksmes jautājums – izdarīt labāko, ko var, izdarīt vairāk nekā pienākums liek. Un tas vienmēr tiks novērtēts!
