Plašākam Valkas rajona cilvēku lokam Anda Pelēka maz zināma, un tas arī saprotami, jo lielo publisko pasākumu laikā nedēļas nogalē viņa allaž apmeklē savus mīļos Ķekavā.
Plašākam Valkas rajona cilvēku lokam Anda Pelēka maz zināma, un tas arī saprotami, jo lielo publisko pasākumu laikā nedēļas nogalē viņa allaž apmeklē savus mīļos Ķekavā. Pavisam drīz redzēsim Andas pirmā vērienīgā projekta īstenojumu, kopš viņa dzīvo Valkā.
Tā ir festivāla “Francijas pavasaris” sadaļa, kura būs skatāma Vidzemē, tostarp arī Valkā. Vidzemes reģions 2005. gada aprīlī noslēdza sadarbības līgumu ar Lejasreinas departamentu Francijā. Pērn jūlijā sadarbības uzturēšanai un attīstīšanai izraudzīta koordinatore – tā ir A. Pelēka, kura ikdienā uzturas Valkā, bet viņas “darba lauks” ir visa Vidzeme.
– Vai varat definēt savu dzīves stilu un kādas tā sastāvdaļas jums ir bijušas noteicošas dažādos dzīves posmos?
– Laikam pats būtiskākais, ko es no savas dzīves vēlos, ir atrasties kustībā, izaugsmē, radošā procesā. Līdz šim esmu bijusi kā “mūžīgais students”: Skolotāju institūts, kur apguvu latviešu valodas un folkloras skolotājas specialitāti; Latvijas Universitāte, kur ieguvu bakalaura grādu psiholoģijā; franču valodas kursi Bezansonā (Francijā); Rahmaņinova Konservatorijas (Parīzē) vokālā nodaļa. Kopš 2006. gada jūlija dzīve pakārtota darbam Valkas domē, un sāku iejusties arī pedagoga lomā, pasniedzot franču valodu interesentiem Latvijas – Igaunijas institūtā.
– Kādā mērā dzīves stilu ietekmē apkārtējā vide un tuvie cilvēki?
– Pašlaik tā nu ir sanācis, ka darbs mani no tuvajiem cilvēkiem ir atšķīris. Bērnus audzinu nedēļas nogalēs. Vīru, kurš darba dēļ joprojām dzīvo Francijā, satieku reizi divos trīs mēnešos. Cilvēki, kuriem es to stāstu, parasti par šādu “dzīves stilu”, kā jums labpatīkas nosaukt, ir šausmās. “Tā taču nevar dzīvot,” viņi saka. Izrādās, ka var gan. Izvēles jau īsti nav.
Bet ir viens liels, milzīgs pluss, ka, šādi dzīvojot, katra satikšanās ar tuviniekiem ir svētki. Un prieks par katru kopā pabūto mirkli.
Kāpēc nebraucu dzīvot uz Parīzi? Nu nevar bērni šajā lielpilsētā justies laimīgi. Nupat februārī biju Parīzē, skatījos uz jauniešiem metro vagonā un man viņu bija žēl – bāli, pumpaini, sejās tāda garlaicības izteiksme. Nu negribētu savējos tādā skatā redzēt. Jūtos pateicīga savai mammai, kura uzņēmusies ikdienas rūpes par bērniem, un vīram, kurš neuzstāda ultimātus, bet varonīgi piecieš izveidojušos situāciju.
– Jūs vairāk vai mazāk pazīstat Franciju, jūsu vīrs ir francūzis. Kādas pēdas tas ir atstājis jūsu dvēselē, skatījumā uz notiekošo Latvijā un pasaulē?
– Francija manā dvēselē ir ienākusi uz palikšanu, un man ir vitāli svarīgi tur reizēm pabūt. Laimes sajūta no tā, ka visapkārt čalo franciski. Aiziet uz filmu un pieķert sevi, ka esi pārslēgusies uz domāšanu franciski. Apēst brokastīs kruasānu, paošņāt lavandas ceru puķupodā, iemest sīceni metro muzikanta cepurē, nesteidzīgi pa gājēju tiltu pāriet Sēnai… Nerunājot jau nemaz par literatūru, glezniecību, mūziku.
Attiecībā uz notiekošo Latvijā un pasaulē jāsaka, ka politiķu spēles un masu mediju manipulācijas ar tautu jau visur ir tās pašas. Bet kādu cieņu un apbrīnu franču acīs tomēr ir ieguvusi mūsu prezidente! Francijas televīzijā bija vairāki raidījumi par Latviju un atsauksmes saistībā ar viņu bija ļoti pozitīvas – nevainojama franču valoda un saistoša runas maniere.
Kaut kas pārsteidzoši vairāk par ierasto runas nolasīšanu no lapiņas.
– Vai tā ir, ka frančiem ir īpašs, citiem pat varbūt netverams, dzīves stils? Vismaz tā raksta grāmatās un runā cilvēki, kuri tur pavadījuši ilgāku laiku.
– Lai cik radikāli atšķirtos dažādu novadu pārstāvji, nu kaut vai dienvidnieki no bretāņiem, tomēr visur vērojams tāds ģimeniskuma kults. Tās rituālās nedēļas nogales pie vecākiem un tad vēl tie līdz neprātam izlaistie franču bērneļi. Palasiet “Mazo Nikolā”, kas iztulkots arī latviski, un jums jau būs neliels priekšstats.
– Francijas valdība pretojas Eiropas ierēdņu ieteikumiem samazināt vīnogu plantācijas, piena produktu ražošanu, jo citviet to varot izdarīt lētāk. Savukārt Francijas arguments ir – pārtikas un vīna ražošana dziļi ietiecas valsts kultūras vēsturē un ēšanas lietas ir nozīmīga nacionālas nozīmes joma. Kā jūs esat mainījusi savus ēšanas paradumus pēc šīs valsts iepazīšanas?
– Sākumā ēdu tikai vienas šķirnes sieru, tam pašam rūpīgi nogriežot nost balto miziņu. Tagad ēdu visus, arī kazas sierus un tos ar zilo pelējumu arī, ka put vien. Atzīstu, ka franču sieri, tāpat arī vīni, ir kultūrvēsturiska vērtība, pielīdzināma Ēģiptes piramīdām! Iespēju robežās cenšos pievērst šai ticībai arī savus Valkas kolēģus.
Nedaudz par vīnu. Ikviens, kurš ir kaut nedaudz ceļojis pa Franciju, zina, ka tur vīns ir ievērojami lētāks nekā līdzīgs Latvijā pārdots produkts. Pirms pāris gadiem lasīju, ka franči izdzer vidēji pudeli vīna dienā, ieskaitot bērnus un zīdaiņus. Kādas patiesībā ir vīna dzeršanas tradīcijas? Vai atbilst patiesībai anekdotiskais novērojums, ka franču vīrietis allaž ir nedaudz iereibis, bet krievs – vienmēr paģirains?
– Es gan gribētu redzēt šito franču zīdaini, kas izdzer pudeli vīna dienā! Ņemot vērā, ka nedēļas nogalēs franči parasti rīko lielas izēšanās ģimenes lokā, tad tie arī būs tie brīži, kad vīna patēriņš visaktīvākais. Darba vietās nu noteikti viņi neparādās pat ne viegli iereibuši. Arī tādi nodzērušies tipi renstelēs kā pie mums nemētājas. Laikam gēnos arī laba mēra sajūta.
– Kādreiz cilvēki Latvijā sacīja, ka vēlētos apskatīt Parīzi un tad jau arī varētu mirt. Vai tiešām tāds ceļojums uz vienu pilsētu ir visas dzīves vērts?
– Varbūt tāpēc Eifeļa tornim tīklu apvilka, lai Parīzi ieraudzījušie latvieši nelēktu lejā? Vispār jau teiciens pārspīlēts, lai gan savulaik jau ikviens sevi cienošs mākslinieks bez padzīvošanās pa Parīzi, neskaitījās vērā ņemams. Tas gan jo īpaši attiecas uz krievu tautas pārstāvjiem, jo uz tās pašas Rivoli ielas ik pa pāris soļiem kāda plāksnīte liecina, ka šeit četrus gadus uzturējies Turgeņevs, bet tur tālāk atkal – Tolstojs, un tā bez gala.
Psiholoģiski, man šķiet, ka pēc pabūšanas Parīzē tieši gribas dzīvot.
– Sliktākais, ko par Parīzi esmu dzirdējis – tur visas ielas ir pilnas ar suņu mēsliem. Pirms dažiem gadiem, noejot kājām pat ļoti lielus attālumus, neko tādu neredzēju. Tiesa, bija citi nepatīkami piedzīvojumi – apzagšana pārpildītā metro un arābu izcelsmes pusaudžu nekaunība, cienījama vecuma cilvēkiem metot zem kājām sprāgstošas petardes. Tas notika nacionālo svētku – Bastīlijas ieņemšanas – gadadienā. Kā vērtējat pērn imigrantu izraisītās nekārtības?
– Te laikam jautājums būs dalāms, jo nevar jau suņu mēslus pierakstīt imigrantiem. Laikā, kad es dzīvoju Parīzē, tika ieviests sods suņu īpašniekiem 400 eiro apmērā, pieķerot nodarījuma vietā. Lēmumu publicēja, informāciju ikviens saņēma pastkastītē un rezultātā uzlabojumi bija manāmi, kā jau pats to konstatējāt. Bet imigrantu jautājums ir sāpīgs. Franči izliekas, ka viss ir kārtībā un ka situācija ir kontrolējama. Ja vēlaties pavadīt jauku vakaru sabiedrībā, tad šo tematu nevajadzētu aiztikt. Viņi baidās tikt nosaukti par neviesmīlīgiem, bet vienai daļai nekontrolējamais viesu skaits klusībā uzdzen gan tādu kā baiļu sajūtu.
– Cilvēki, kuri ir dzirdējuši jūs dziedam, allaž cildina balss kvalitātes. Kāpēc nekļuvāt par profesionālu dziedātāju? Vai jums ir vēl kādi vaļasprieki?
– Patiess prieks saņemt labas atsauksmes!
Ja profesionāla dziedāšana nebūtu arī cīņa par tikšanu uz skatuves, tad varbūt ar to arī nodarbotos. Man nepatīk vērtēšanas konkursos un atlases, žūriju uzpirkšanas, visas tās intrigu pīšanas un “pāri līķiem” iešanas. Grūti arī pieņemt ideju, ka es savu operas āriju varu pārdot kā produktu. Ja man ir līgums ar teātri, tad man jādzied tas, ko man liek dziedāt, reizēm pat balsij nepiemērotas lietas. Tagad es brīvajā laikā gatavoju savu programmu un neesmu atkarīga no tā, cik un kur man šī programma būs jāatdzied, lai “savilktu galus”… Galvenais, ka man ir dota balss un ka varu savam un citu priekam reizēm padziedāt, un ka skološanās daudzu gadu garumā nav bijusi gluži veltīga.
Ir jau arī citi vaļasprieki: māku itin pieklājīgi turēties zirga mugurā, mazliet zīmēju, kādreiz arī gleznoju, ir bijušas pāris izstādes Francijā, pāris reižu gadā prieku sagādā nobraukšana ar slēpēm no kāda kalna, ir jau vēl daudz un dažādu nodarbju, kas dzīvi padara krāsaināku.
– Kāda ir jūsu attieksme pret modi? Ir dzirdēts, ka rīdzinieces ģērbjas spilgtāk un efektīvāk nekā parīzietes. Kādi ir jūsu novērojumi?
– Parīzē novēroju, lūk, kādu fenomenu: sieviete, kurai krūšu kabatiņu, bikšu vīles, somiņu un briļļu rāmi rotā maģiskie burti CD (Kristians Diors), atverot muti runās krievu, nevis franču valodā. Francūzietes tērpjas dažādi, bet ir tas īpašais šarms, kas pievērš uzmanību viņai, nevis apģērbam. Francijā sieviešu un vīriešu skaits ir līdzsvarots, līdz ar to konkurence nedzen sievieti uz katru izgājienu ielās sagatavoties kā uz liktenīgu mūža pasākumu. Dabiskāk, brīvāk, nepiespiestāk…
