Izglītotā sabiedrībā ātrās palīdzības mediķus pieņemts uzskatīt par cienījamas un ļoti vajadzīgas profesijas pārstāvjiem, jo viņi ir tie, kas steidzas palīgā pēkšņu veselības problēmu gadījumā.
Taču nereti mediķi nonāk situācijās, kas sagādā netīkamas emocijas un reizēm pat domas par aiziešanu no darba. Šoreiz nebūs stāsts par ātrās palīdzības mediķu niecīgo atalgojumu vai savu laiku nokalpojušām mašīnām un neizbraucamiem vai neizbrienamiem ceļiem, bet gan par cilvēku attieksmi, kas bieži vien robežojas ar klaju nekaunību.
Šonedēļ “Ziemeļlatvija” uzklausīja Neatliekamās medicīniskās palīdzības Vidzemes reģionālā centra mediķu brigādes stāstu par piedzīvoto Valkā. Jāteic, ka mediķi nav no tiem, kas bieži ierodas redakcijā, lai pastāstītu par nebūšanām vai savu sāpi. Drīzāk, ieraugot šīs profesijas pārstāvjus, jādomā, ka tiešām ir noticis kaut kas ārkārtējs. Taču aizvadītajā nedēļā piedzīvotais Valkas centrā pie veikala “top!” tik ļoti sarūgtinājis abus ātrās palīdzības darbiniekus (šoreiz viņu vārdus neminēsim, bet tie redakcijai ir zināmi), ka viņi nolēma par to pastāstīt laikraksta veidotājiem un lūgt līdzcilvēkus būt saprotošākiem, pieklājīgākiem un ar savu izturēšanos netraucēt mediķus profesionāli veikt savus pienākumus – cilvēkam sniegt pirmo neatliekamo medicīnisko palīdzību vai glābt viņa dzīvību. Apkārtējo attieksme bieži vien traucē un novērš no galvenajiem pienākumiem. Diemžēl cilvēki neaizdomājas, ka arī ārsti ir tikai cilvēki, kuri jūt, dzird, un arī viņiem ir savas emocijas un stresa izturības pakāpe.
Mediķe stāsta, ka aizvadītajā nedēļā ap pulksten 19 brigāde saņēmusi izsaukumu Valkā pie veikala “top!”. Brigāde atradās Strenčos, tāpēc, lai nokļūtu līdz 30 kilometrus attālajai Valkai, ceļā bijis jāpavada 15 minūtes (normatīvajos dokumentos noteikts, ka lauku apvidū, lai nokļūtu pie pacienta, ceļā var pavadīt līdz 25 minūtēm). Šoferis uzņēmis laiku un tiešām braucis ātri. Sieviete atzīst, ka ne vienmēr cilvēki to zina, ka, izsaucot neatliekamo medicīnisko palīdzību zvanot uz tālruni 113, telefona zvanu saņem dispečers, kurš uz izsaukumu norīko to brigādi, kas tobrīd atrodas vistuvāk izsaukuma vietai. Valkā un Strenčos dežurē pa vienai brigādei, kura apkalpo ne tikai šo apdzīvoto teritoriju, bet arī dodas sniegt palīdzību uz Smilteni, Valmieru, Rūjienu un Mazsalacu. Ierodoties izsaukuma vietā, klāt jau bija ātrā medicīniskā palīdzība no kaimiņpilsētas Valgas, jo bija aizdomas, ka pakritušajam cilvēkam ar redzamu galvas traumu draud dzīvības briesmas. Igauņu kolēģi jau bija paspējuši apstrādāt asiņojošu brūci. Izkāpjot no mašīnas un steidzoties pie guļošā pacienta, apkārtējie latviešu brigādes mediķus apsaukājuši un klaji ņirgājušies par to, ka, redz, igauņi ieradušies zibenīgi, bet mūsu uz izsaukumu “vilkušies kā gliemeži”.
“Grūti teikt, vai apvainotāji bija iedzēruši, bet pēc, uzvedības un runas spriežot, iespējams, nedaudz bija lietojuši grādīgos dzērienus. Igauņu palīdzība tika lūgta tāpēc, ka cilvēks bija pakritis sabiedriskā vietā, un gadījumā, ja mēs neatrodamies Valkā, bet citā vietā, tad igauņi var ierasties ātrāk. To kontrolē, pārrauga un lēmumu pieņem dispečerdienests Rīgā. Labi, ka šoreiz bijām Strenčos, bet reizēm jāsteidzas uz 50 kilometrus attālu izsaukumu,” stāsta ātrās palīdzības šoferis. Viņš atzīst, ka sākotnēji palīdzības izsaucējiem šķitis, ka cilvēka dzīvībai draud briesmas, bet, par laimi, rezultātā nekas tāds nav bijis. Cilvēks uz ielas samaņu bija zaudējis un galvu pārsitis iedzimtas kaites dēļ.
“Es ar igauņu kolēģi strādāju un visu izrunājām. Tik pa ausu galam dzirdēju ņirgāšanos un aprunāšanu. Tur bija daudz cilvēku un visi to dzirdēja. Diemžēl tā nav pirmā reize, ka strādājot mums jāklausās šādas runas. Beidzot savu maiņu, ar kolēģiem pārrunājam dežūrā piedzīvoto, un secinājām, ka gandrīz katru reizi ir jāklausās stāsti par cilvēku negatīvo attieksmi. Neatliekamās palīdzības darbinieku ikdiena ir stresaina ne tikai tāpē, ka primāri jādomā par cilvēku dzīvības glābšanu, bet jādodas tādās mājās, kur vairums savu kāju nespertu. Tikai paši zinām, kādos apstākļos un netīrībā dzīvo daļa mūsu pacientu. Palīdzību sniedzam arī cilvēkiem spēcīgā alkohola reibumā vai arī pēc vairāku dienu “plostošanas”. Palīdzam arī tā saucamajiem bomžiem, kuri ir ļoti netīri, nelabi ož, ir utaini un blusaini. Apzinos, ka esmu izvēlējusies ātrās palīdzības mediķa profesiju, ilgus gadus mācījusies, uzkrājusi pieredzi, bet cilvēki reizēm izturas tiešām necienīgi. Tādās reizēs sāp sirds un nav pilnīgi nekāda gandarījuma. Strādājot daudzus gadus un sniedzot palīdzību, gribas reizēm saņemt siltu paldies, nevis lamāšanos un necienīgu izturēšanos,” savu sāpi atklāj ātrās palīdzības darbiniece. Viņa atzīst, kā pēc šajā reizē piedzīvotā sirds ir pilna, tāpēc nolēmusi atklāti par to izstāstīt, jo līdz šim, ar kolēģiem savā starpā izrunājoties, mēģinājusi šo “krupi” norīt, dzīvot un strādāt tālāk, bet nolēmuši, ka nevar tā dzīvot un jāmeklē “Ziemeļlatvijas” palīdzība un atbalsts. Sieviete novērojusi, ka lielākoties šāda negatīva attieksme pret ātrās palīdzības mediķiem ir tikai Valkas pusē. Viņa nesaprot, kāpēc tā, jo citās vietās tā neesot. Mediķe piedzīvojusi arī tādas reizes, ka, jautājot par to, ar kādām slimībām pacients slimo, kādus medikamentus lieto, bieži tiek atbildēts: “Kāda jums darīšana?”
“Mums nav tāda skenera, kuru pieliekam pacientam pie acīm un nolasām visu nepieciešamo informāciju, lai varētu pēc iespējas ātrāk un efektīvāk sniegt palīdzību. Cilvēki to nesaprot, tāpēc lūgums – ja ko jautājam, ir jāsniedz korekta informācija. Tā mums palīdzēs darbā,” skaidro mediķe. Viņa uzsver, ka tā neizturas tikai acociāli iedzīvotāji, bet izglītoti cilvēki.
Mediķi atgādina, ka, saņemot izsaukumu, viņi nebrauc pie pacienta svinēt dzimšanas dienu, bet veikt savus darba pienākumus. Iedzīvotājiem jāatceras, ka mediķi pie pacienta ierodas brīžos, kad viņiem ir slikti. Viņi kā profesionāļi saprot, ka streso gan pats pacients, gan piederīgie, bet savstarpēji apvainojumi nu nekādi nepalīdzēs mediķiem darbā. Drīzāk otrādi – radīs lieku stresu.
“Tāds ir mediķa darbs. To visi labi zinām, kā tas ir! Bet no otras puses – cilvēkiem ir jābūt pieklājīgiem. Reizēm šķiet, ka valstī iedzīvotāji par maz tiek informēti, kā tiek organizēts neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāžu darbs. Daudz tiek stāstīts par ģimenes ārstu pieejamību, par to, kur saņemt palīdzību, bet par ātro palīdzību nerunā. Nereti atbraucam pie pacienta dziļos laukos, viņš jau sakārtojis ceļasomu un, raugot mūs, saka – re kur sanitāri atbrauca un mani vedīs uz slimnīcu. Cilv[eki neiedomājas, ka vispirms mēs izpētam veselības stāvokli un pieņemam lēmumu par stacionēšanas nepieciešamību. Mums ir jāsniedz palīdzība, nevis, ierodoties pie pacienta, jāattaisnojas, kāpēc neesam ieradušies zibenīgi, jo cilvēkiem šķiet, ka atrodamies tepat aiz stūra Valkā. Taču tā nav,” stāsta mediķi. Viņi lūdz arī padomāt par vēl vienu lietu, kas reizēm ātrajai palīdzībai sagādā lielas galvassāpes. Tie ir suņi. Ierodoties lauku mājās, pagalmā skraida diezgan agresīvi noskaņoti mājas sargi. Tas ir saprotams, jo sava teritorija jāsargā. Taču parasti saimnieki saka, ka viņa suņi nekož, bet ir piedzīvoti gadījumi, ka suns jūtot specifisko mediķu smaržu, kļūst neadekvāts un uzbrūk mediķiem. Lai šādas situācijas nebūtu, ātrās palīdzības darbinieki lūdz pirms mediķu ierašanās savus suņus turēt slēgtā telpā, lai tie nenonāktu aci pret aci ar svešiniekiem.
Sarunas nobeigumā mediķi secina, ka, iespējams, kāds uzskata, ka viņi tikai žēlojas un sūdzas par nebūšanām, bet viņi cer, ka tādā veidā izdosies sabiedrībai darīt zināmu par to, kā viņi jūtas šādos gadījumos.
