Labie cilvēki naktīs guļ daudz labāk par sliktajiem. Toties sliktie daudz patīkamāk pavada nomoda stundas – tā par sevi draugiem.lv profilā raksta 25 gadus vecais Gintars Veldre. Tik tiešām, nomoda stundas viņš pavada patīkami. Kad Latvijā risinājās Eiropas sieviešu basketbola čempionāts, Gintaram piedāvāja uz to laiku kļūt par Francijas komandas atašeju – cilvēku, kura uzdevums risināt visus saistošos jautājumus, kas ir komandas interesēs, vest uz treniņiem, palīdzēt sniegt nepieciešamo informāciju, lai veiksmīgāk noritētu čempionāts.Sākumā Gintars pat negribēja pieņemt piedāvājumu. Bet, tā kā ir ļoti atraktīvs cilvēks un piedzīvojumus pieredzējis jaunietis, galu galā viņš no tā nespēja atturēties. Intervijā G. Veldre stāsta, ka kopā pavadītās dienas ar francūzietēm bija kā dzīve citā pasaulē. Ne visas emocijas puisis var izteikt vārdos, toties acis nemelo. Kad runa iet par spilgto piedzīvojumu, Gintara acis burtisko staro.Juties kā savējaisIkdienā puisis studē Latvijas Sporta un pedagoģijas augstskolā par snovborda instruktoru. Izveidojis arī pats savu biznesu – veido filmas par ceļojumiem, kuros pats dodas. Iepriekš ar basketbolu viņam saistība bijusi tik vien, kā uz ielas paspēlēt ar puišiem. Šad tad aizbraucis pavērot kādu spēli klātienē. Tagad viņam uz vairākām nedēļām dzīve apgriezās kājām gaisā. Triju nedēļu laikā smiltenietis bija cieši saistīts ar basketbolu, šajā laika posmā izdzīvojot daļu Francijas sieviešu basketbola izlases komandas dzīves. Starp citu, tieši šīs meitenes ir 2009. gada Eiropas čempionāta uzvarētājas.Vasaras pirmajā pusē, Eiropas čempionāta laikā, francūzietes ar treneriem un komandas pārstāvjiem ieradās Latvijā. Viņas pavadīja smaidīgais Gintars, kurš ar komandu sadraudzējies tik labi, ka jutās kā savējais. Galvenais, viņu tā arī uzņēma – kā savējo, nevis cilvēku no malas.Dienas pavada, esot kopā„Dienas mums kopā pagāja ļoti jautri. Franči ir diezgan atvērti un pretimnākoši cilvēki. Viegli bija kontaktēties. Nebija tādas problēmas, ka kāds skrietu pēc palīdzības citur, jo zināja, ka es spēšu visu atrisināt. Un tā notika jau no pašas pirmās dienas,” stāsta G. Veldre. Sarunvaloda bija angļu, kaut gan meitenes labprāt Gintaram mācīja arī franču valodu.Visu šo laiku viņš dzīvoja viesnīcās Priekuļos un Rīgā, lai jebkurā brīdī varētu palīdzēt savām meitenēm. Šā gada čempionēm nemaz nepiemīt iedomīgums. „Šīs meitenes noteikti nav tādas. Mums valdīja forša atmosfēra. Pašas nāca klāt un man mācīja franču valodu. Pirms spēlēm klusas un domīgas,” stāsta atraktīvais puisis.Viņš ar lepnumu runā par franču basketbolistēm, kuras čempionātā nezaudēja nevienu spēli. Mazliet rūgtums par latvietēm, kurām esot pietrūcis gribasspēka. „Francūzietes no latvietēm atšķīrās ar to, ka viņas bija uzņēmīgākas un cīnīties spējīgākas. Latvietēm tā pietrūka. Piemēram, mūsējās (Francijas komanda – red.) uzvaru spēlē spēja izcīnīt arī pēdējās sekundēs, beigās noraujot jumtu visiem,” saka G. Veldre.Emocijas sit augstu vilniJā, tā nu sanāca, ka smiltenietis Eiropas čempionātā juta līdzi francūzietēm. Emocijas spēļu laikā bija vārdiem neizsakāmas. Pēdējās spēlēs visiem prieka asaras acīs. Francijas komanda ierindojās starp favorītēm, bet izteiktas bija krievietes.Puisis atzīst, ka spēles vērot klātienē ir pavisam kaut kas cits, nekā pēc tam skatīties atkārtojumus pa televizoru. „Kad ceturtdaļfinālā un pusfinālā uzvarējām, emocijas bija graujošas. Protams, spilgtākās emocijas bija pēdējā spēlē, kad uzvarējām Krievijas komandu. Gāja viss pa gaisu, meitenēm asaras. Treneri priecājās. Tiešām jutos kā savējais, jo bijām ļoti sadraudzējušies. Vēl joprojām uzturu kontaktus ar meitenēm, treneriem un komandas vadību. Tas bija baigi labais piedzīvojums,” smiltenietis ir sajūsmināts.Liels bijis pārsteigums, kad neoficiālajā ceremonijā Francijas komandas treneris Gintaram pasniedza zelta medaļu par to, ka palīdzējis viņiem aizvadīt Eiropas čempionātu. „Aicināja mani ciemos uz Franciju, lai pa vasaru noteikti aizbraucot. Prasīja, vai braukšu kopā ar meitenēm uz Pasaules čempionātu basketbolā,” atklāj jaunietis.Viņš stāsta, ka, nākamajā dienā pēc meiteņu aizbraukšanas uz mājām, juties savādi. „Pamodos un sapratu, ka guļu savā mājā, savā istabā. Tagad jau tikai atmiņas palikušas,” atceras G. Veldre. Tas esot bijis gluži kā pamošanās pēc sapņa. Bet tas nekur vēl nav izgaisis, jo smiltenietis ik pa laikam ar basketbolistēm sarakstās, apjautājas, kā jūtas un kā iet.Vēl Gintars saka – ja tu dzīvē nepamēģināsi ko jaunu, tad tu palaidīsi garām daudz lielisku iespēju sāpināt sevi, kā arī neuzzināsi, ko esi palaidis garām. Šoreiz viņam sāpju nebija. Tieši pretēji – vēl viens brīnišķīgs piedzīvojums, ko atcerēsies ilgi. Tāpēc nepalaidiet garām savas iespējas!
