Pēc tam sākās trakākais. Cik skaties uz ūdeni – tur čūskas galva. Un tad es ieraudzīju lielu, lielu mudžekli. Pirmā doma – lūdzu, lūdzu, kaut tikai tas milzenis nebūtu čūska. Bet bija.
“Ziemeļlatvijas” redakcijā vērsās satraukta lasītāja Sintija, kuru pagājušajā sestdienā, atpūšoties pie Niedrāja ezera, negaidīti pārsteigušas čūskas. “Sestdien bija silta diena, tāpēc ar draugiem nolēmām doties piknikā uz Niedrāju. Pa ceļam izdomājām, ka pie Niedrāja tik jaukā laikā noteikti būs pilns ar citiem atpūtniekiem, tāpēc par savu piknika vietu izvēlējāmies mazo ezeriņu nedaudz aiz Niedrāja. Sēdējām, atpūtāmies, kad pēkšņi ieraudzījām, ka pāri ezeram kaut kas peld. Neviena cita radība tā nepeld – tātad čūska. Pabrīnījāmies, bet daudz nebēdājām, lai taču peld,” pastāsta Sintija. Pēc kāda laika atpūtnieki ezerā pamanījuši vēl divas ūdens čūskas. “Tikai tad iedomājāmies, ka varbūt krastā to varētu būt vēl vairāk. Viena ūdens čūska peldēja mūsu virzienā, piepeldēja pie krasta, bet ārā nelīda. Pēc kāda laika turpat pie piknika galda krastā parādījās čūskas galva. Gājām skatīties, ko tā darīs. Piegājām visi tuvāk un pēkšņi briesmīgs troksnis – izrādījās, ka pīlei turpat krastā bija ligzda ar olām un tā, sabijusies no mūsu tuvošanās, aizlidoja. Čūska, kuru gājām skatīties, piepeldēja pie ligzdas un pazuda. Pēc tam sākās trakākais. Cik skaties uz ūdeni – tur čūskas galva. Un tad es ieraudzīju lielu, lielu mudžekli. Pirmā doma – lūdzu, lūdzu, kaut tikai tas milzenis nebūtu čūska. Bet bija. Tāda liela un resna. Bija izlīdusi saulītē. Pārējās bija mazas, tievas, kādus 30 centimetrus garas,” atceras Sintija. Viņa novērojusi, ka čūskām bija dzelteni kronīši, tātad – zalkši. Rīgas Zooloģiskā dārza informācijas nodaļas vadītāja Laura Līdaka skaidro, ka pavasarī zalkši vienmēr lien laukā no ziemošanas vietām. “Tagad ir pārošanās laiks, bet pēc tam uz vasaras pusi tie sadalīs savu teritoriju, līdz ar to būs mazāk redzami. Tā kā zalkši ir ūdens čūskas tie parasti uzturas ūdens krātuvju tuvumā,” skaidro L. Līdaka. Viņa norāda, ka grūti pateikt, vai tie pa vasaru paliks šajā pašā ezerā, taču cilvēkiem par zalkšiem nav jāuztraucas. “Viņi mierīgi var peldēt blakus zalktim, bet zalktis drīzāk izvēlēsies aizpeldēt prom no cilvēka. Odzes peld retāk un kopā ar zalkšiem nemēdz uzturēties. To dzīvošanai ir atšķirīgs biotops,” paskaidro L. Līdaka. Savukārt, Sintija atceras, ka zalkši nav baidījušies no cilvēkiem. „Lielākais zalktis sašņāca uz mums un slējās augšā tā kā uzbrukumā. Cik mēģinājām viņiem pietuvoties, neviens nebēga,” pastāsta Sintija. Pieredzējusi peldētāja Lolita Balode pastāsta, ka, patstāvīgi peldoties Niedrājā, zalkšus tur redzējusi tikai vienu reizi. “Man viņi netraucē. Zalktis ir laba zīme, un cilvēkam drīzāk jābaidās no otra cilvēka, nevis no tāda maza zvēriņa,” uzskata L. Balode.
