Lai šis gads, atzīmējot laikraksta “Ziemeļlatvija” 90. gadadienu, nebūtu īpašs tikai laikraksta veidotājiem, bet arī bijušajiem redaktoriem, darbiniekiem un arī uzticamajiem lasītājiem, turpinām publikāciju sēriju. Šoreiz savas atmiņas un redzējumu par laiku redaktores amatā mums uzticēja Silvija Dorša. Pirms tam biju dzirdējusi savu kolēģu un Silvijas līdzgaitnieku – Alda Dubļāna un Aivara Zilbera – stāstīto. Viņi uzskata, ka S. Doršas laikā avīzē sākās īsta un radoša žurnālistika. To vairs neiegrožoja kompartijas ciešie groži un modrā acs. Nenoliedzami, sava priekšrocība bija arī tam, ka S. Dorša laikrakstu vadīja nozīmīgu politisko pārmaiņu laikā. Viņai, uzsākot korespondentes darba gaitas 1983. gadā, laikraksta nosaukums bija “Darba Karogs”, bet no 1989. gada līdz 1992. gadam – “Mūsu Zeme”. Tas laiks daudziem atmiņā palicis arī kā Latvijas Tautas frontes dibināšanas un aktivitāšu laiks, kurā nozīmīgu vietu ieņēma arī vietējais laikraksts.
– Valkas rajona laikrakstu vadīji Atmodas laikā – aizvadītā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Kādu tu atceries šo laiku? – Aizvadītā gadsimta 80. gadu vidū sākās Mihaila Gorbačova uzsāktā “perestroika” (no krievu valodas – pārbūve) un “glasnostj” (no krievu valodas – atklātība). Cilvēki saprata, ka pārbūvi, kas sākās “no augšas”, padarīt neatgriezenisku var tikai patiesa tautas līdzdalība. Tādējādi latviešu tautas patriotiskās un politiskās aktivitātes rezultātā 1988. gadā dzima Latvijas Tautas fronte (LTF). Tolaik visas sabiedriski politiskās aktivitātes atspoguļojām arī laikrakstā. Nenoliedzami, aizvien vēl pastāvēja valsts cenzūra un komunistiskās partijas diktāts. Taču izmantojām visas iespējas, lai avīzē atspoguļotu aktuālo, kas notika sabiedrībā, centāmies, lai laikraksta slejās būtu lasāmi dažādi viedokļi. Tolaik lielākā redakcijas darbinieku daļa bija arī sabiedriski un politiski aktīva. Faktiski Latvijas Tautas frontes aktivitātes Valkā tieši redakcijā guva nopietnu atbalstu. Tolaik radošajai inteliģencei, tostarp arī žurnālistiem, zināmā mērā bija laimējies ar to, ka Latvijas Kompartijas Centrālajā komitejā tieši ideoloģiskajā jomā strādāja vairāki progresīvi domājoši un patiesi inteliģenti cilvēki – Anatolijs Gorbunovs, Ivars Ķezbers, Imants Daudišs, Andrejs Cīrulis un citi. Savukārt partijas Valkas rajona komitejā diezgan sarežģīti bija sadarboties ar tā laika vadību – Regīnu Bondarevu un Alekseju Inkinu. Šie cilvēki bija pārliecināti, stagnātiski komunisti.Uzskatu, ka šie gadi manā dzīvē bijuši visnozīmīgākie, jo darba specifika ļāva ne tikai dzīvot līdzi notiekošajām, patiesi milzīgajām pārmaiņām un neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanai, bet arī aktīvi iesaistīties un būt klāt nozīmīgos vēsturiskos notikumos. Šis laiks atmiņā palicis ar cilvēku vienotību, patriotismu, sadarbību un saliedētību, gatavību darīt visu brīvas Latvijas atjaunotnei, vēlēšanos dot reālu ieguldījumu valstiski svarīgās lietās. Pēc ilgiem piespiedu klusēšanas gadiem cilvēki nebaidījās domāt un runāt atklāti. Jāatzīst, manai paaudzei šis laiks bija arī daudzu atklāsmju laiks, jo gaismā nāca pārāk daudz rūgtas un smagas patiesības par dzīvi Padomju Savienībā, par staļinisma noziegumiem, Otro pasaules karu. Uzzinājām pirms tam daudz noklusēta par pirmskara Latviju, par izsūtītajiem uz Sibīriju. Jaunā informācija bija klajā pretrunā ar to vēsturi, kuru bijām mācījušies skolās un augstskolās, lasījuši padomju laika grāmatās, skatījušies kino.
– Kas tevi kā laikraksta redaktori pamudināja aktīvi iesaistīties Latvijas tautas frontē?- Latvijas Tautas frontes veidošanās pirmsākumā 1988. gadā atrados bērna kopšanas atvaļinājumā, tāpēc aktivitātēs ne Valkā, ne Latvijā tieši nepiedalījos, tikai aizrautīgi sekoju līdzi notikumu gaitai. Laikraksta redakcijā tolaik norisinājās ļoti daudz LTF Valkas nodaļas aktivitāšu. Tolaik redaktores pienākumus veica Mārīte Dzene, bet topošais LTF Valkas nodaļas vadītājs Vents Armands Krauklis strādāja par korespondentu. Arī tas nav mazsvarīgi, ka LTF darbojās lielākā redakcijas kolektīva daļa. Darbā redaktores amatā atgriezos 1988. gada nogalē un drīz pēc tam arī iestājos LTF. Mani nevajadzēja pārliecināt, es to vēlējos pati. Zināju, ka prese, kas tiek saukta par “ceturto varu”, spēj izdarīt ļoti daudz šādā sabiedrības un tās virzības maiņu laikā, tāpēc vēlējos darīt visu, kas iespējams. Kā žurnālisti kopā ar redakcijas fotokorespondentu Aldi Dubļānu piedalījāmies LTF 2. kongresā 1989. gada oktobrī un arī 3. kongresā 1990. gada oktobrī.Atceros 1990. gada Baltijas ceļa notikumus, avīzē sniedzām visu iespējamo informāciju. Savukārt, gatavojoties nodevīgo Rībentropa- Molotova paktu atgādinošajai akcijai, redakcijā vērsās Valgas rajona laikraksta “Valgamaalane” žurnālists Viktors Kollins. Viņš bija uzrakstījis dzejoli “Brīvības sārti” un aicināja pārtulkot to latviešu valodā, lai abās kaimiņpilsētu avīzēs Baltijas ceļa dienā to varētu publicēt. Īstenojām arī šo ieceri. Janvārī notiekošajā Barikāžu laikā Rīgā nebiju, jo šajās dienās nopietni slimoja abi jaunākie bērni, taču “Mūsu Zemē” sniedzām visu iespējamo informāciju. Savukārt augusta puču gan izdzīvoju redakcijā. Šajā laikā gandrīz visi žurnālisti bija atvaļinājumā, tāpēc redakcijā biju kopā ar tehniskajiem darbiniekiem. Tolaik avīzi tehniski sagatavoja pavisam citādāk nekā mūsdienās. No radio ziņām pierakstījām aktuālāko informāciju no Latvijas Augstākās Padomes, jo citu ziņu avotu nebija. Piedalījos Valkas rajona padomes informatīvajās sanāksmēs, kurās situāciju apsprieda un tālāko darbību centās modelēt rajona saimnieciskie darbinieki, saimniecību un uzņēmumu vadītāji. Apmeklēju darbinieku mītiņus Valkas uzņēmumos, biju klāt, kad Lugažu laukumā novāca Ļeņina pieminekli. Zemessardze aktīvi savā ziņā pārņēma komunistiskās partijas rajona komiteju. Šajās “karstajās” dienās nebija iespējams kontaktēties ar LTF Valkas nodaļas valdes locekļiem, jo Vents kopā ar kapelu “Bumerangs” koncertēja Amerikā, bet M. Dzene savā atvaļinājumā atradās ārpus rajona robežām. Valkas tipogrāfijā sagatavotos avīzes maketus ar vīru vedām uz Valmieras tipogrāfiju, jo satiksmes autobusi, ar kuriem parasti sūtījām avīzes maketus uz tipogrāfiju, nekursēja. Tolaik neviens īsti nezināja, kā un kas notiks. Par laimi, pučs ātri beidzās, taču to dienu notikumi nekad neaizmirsīsies.Interesanti, ka mēnesi pēc augusta puča bija iespēja pabūt Krievijas galvaspilsētā Maskavā, redzēt “Balto namu”, telšu pilsētiņu un barikāžu vietas, kur joprojām dzīvoja un pulcējās maskavieši. 1990. gada beigās bija iespēja pieteikties uz PSRS Žurnālistu savienības organizētu semināru par modernajām tendencēm laikrakstu vizuālajā noformējumā. Domājām, ka pēc puča nekas tāds vairs nenotiks, taču abi ar redakcijas atbildīgo sekretāru Aldi Dubļānu saņēmām ielūgumu, aizbraucām un guvām daudz jauna profesionālajā jomā. Taču vēl daudz interesantāk bija pēc puča vērot Maskavu, tikties ar dažādiem cilvēkiem un dzirdēt viņu domas par notikušo un gaidāmo nākotni. Maskavieši mūs uzņēma ar pateicību par to, ka latvieši viņiem bijis kā paraugs, kā aizstāvēt savas tiesības un ideālus. Tolaik bijām apmetušies Latvijas vēstniecības viesnīcā “Tālava”. Bijām liecinieki unikāliem notikumiem, jo Maskavā ar milzu jaudu darbojās Latvijas vēstnieks Krievijā dzejnieks Jānis Peters. Pie viņa ieradās visdažādāko nozaru pārstāvji, ministri, arī Ministru prezidents Ivars Godmanis. Tajā laikā tika īstenots lēmums uzsākt Latvijas kā neatkarīgas valsts funkcionēšanu. Savukārt, atceroties Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 1990. gada 4. maijā, mani pārņem lepnums un prieks. Šī diena ir pati nozīmīgākā man kā Latvijas pilsonei, jo 3. un 4. maiju pavadīju jaunievēlētās Latvijas Republikas Augstākās padomes pirmajā sesijā – biju akreditēta kā žurnāliste. Brīdī, kad paziņoja leģendārā balsojuma rezultātus, atrados zālē. Redzēju un pati izdzīvoju neaprakstāmas emocijas tur un vēlāk Daugavas krastmalā.
– Pirms kļuvi par laikraksta redaktori, sāki strādāt kā korespondente. Kāds tev palicis atmiņā šis laiks?- Atklāti sakot, sēžot skolas solā zināju, ka mana nākamā profesija būs saistīta ar žurnālistiku. Man ļoti patika rakstīt, tikties ar cilvēkiem. Uz redakciju atnācu no komjaunatnes komitejas. Uzreiz sajutu, ka esmu nokļuvusi nopietnu un pieaugušu cilvēku vidē. Mani darba audzinātāji un skolotāji bija vēstuļu, rūpniecības un celtniecības nodaļas vadītājs Jānis Locāns un redaktora vietniece, partijas dzīves nodaļas vadītāja Ilga Sudraba. No Jāņa iemācījos to, ka žurnālistam nav jākaunas trīs reizes pārjautāt un uzrakstīt precīzi un pareizi, nevis pēc avīzes iznākšanas kaunā saķert galvu un piedzīvot, ka visi smejas. Arī “Ziemeļlatvijas” tagadējā žurnāliste Sandra Pētersone no Jāņa iemācījās šo amata “knifu”, tāpēc viņa arī tagad ir laba žurnāliste. Jānis bija ļoti ieturēts, pieklājīgs, nekad saviem kolēģiem neuzbāzās ar savām iecerēm. Viņš prata neuzkrītoši dot lieliskus padomus. Pārdomājot sapratu, ka tie ir tik tiešām vērtīgi un vērā ņemami. Savukārt Ilgu apbrīnoju par viņas milzīgajām darbaspējām, atbildības sajūtu un izcilām ģeogrāfijas zināšanām. Jau tolaik Ilga bija apceļojusi visu Padomju Savienību, tālāk viņu diemžēl nelaida. Ilgas pēkšņā aiziešana mūžībā man bija negaidīts un milzīgs trieciens.Salīdzinot ar tagadējiem rakstīšanas tempiem, tolaik žurnālistam ar saviem gara darbiem bija diezgan sarežģīti tikt laikraksta slejās. Rakstiem par partijas lietām bija priekšroka. Atceros, 1982. gadā kopā ar vīru devāmies trīs nedēļu ilgā braucienā ar kuģi, tāpēc atstāju rakstus mēnesim uz priekšu. Par darba algu īpaši nesatraucāmies, jo visiem bija noteikta “cietā” darba samaksa. Uz avīzi honorāra fonds bija kādi trīs līdz četri rubļi…Kas tur daudz ko dalīt? Tādi toreiz bija laiki.
– Tu sevi uzskatīji par labu redaktori?- Darbs žurnālistikā man patika, es arī nekad nebaidos no atbildības. Taču, ar šodienas prātu un skatu vērtējot, nebiju laba redaktore. Jautāsi, kāpēc? Tāpēc, ka citu nepadarītos darbus labāk izdaru pati, nevis panāku, lai tos izdara tas, kam jādara. Lai atgūtos no rakstu lasīšanas un korektūru veikšanas, labprāt braucu līdzi pa rajonu saviem “puikām” vai “meitenēm” (tā S. Dorša sauca žurnālistus), izvēdināju galvu, satiku darbīgus cilvēkus. Man ir laimējies intervēt aizraujošus cilvēkus gan mūspusē, gan Latvijā. Atmiņā palikusi intervija ar Anatoliju Gorbunovu, kad viņš neilgi pēc ievēlēšanas Augstākās Padomes priekšsēdētāja amatā viesojās Valkā. Bauda bija sarunāties ar Jāni Peteru.Kad strādāju par redaktori, uz redakciju atnāca trīs jaunas meitenes – Vineta Čekanoviča (tagad – Dreņģere), Sandra Pētersone un Marika Svīķe. Jāsaprot, ka viens ir tas, ka mācies par žurnālistu, pavisam kas cits, ka jāsāk strādāt šajā profesijā. Visādi mums sākumā gāja, taču arī tagad man prieks par viņām.Joprojām ir gandarījums par vairākām jaukām tradīcijām, kuras iedibinājām, lai būtu interesanti pašiem, lasītājiem un galvenais – čaklajiem darba darītājiem. Mārītes Dzenes vadībā kopā ar Lauksaimniecības pārvaldi rīkojām labāko rajona slaucēju “4000 klubu”. Tolaik tāds izslaukums no govs gadā tik tiešām bija sasniegums. Lasītāju aptaujās noskaidrojām labākos pašdarbības kolektīvus, tikāmies ar darba kolektīviem, lai uzzinātu viņu domas par laikrakstu, aicinājām „Pie apaļā galda” dažādu nozaru vadītājus. Lielu prieku sagādāja tas, ka atjaunojām rajona literātu apvienību un līdz ar to – literārās lappuses laikrakstā.Tolaik mums bija laiks ar tādām lietām nodarboties, jo avīze bija daudz plānāka nekā tagad. Vairākus gadus vadīju Vidzemes rajonu avīžu žurnālistu radošo apvienību, mums regulāri notika kopīgi pasākumi un tikšanās visos rajonos pēc kārtas. Tolaik mūsu avīze tika uzskatīta par labāko Vidzemē, jo centāmies veidot to arī vizuāli pievilcīgu. Un te liels nopelns bija Aldim Dubļānam. Tolaik jau nebija tādu tehnisko iespēju kā tagad. Atceros, Valkā no Amerikas ieradās jauns puisis Mārtiņš, kurš pārzināja datoru. Pirmo reizi ieraugot mazītiņo “makintošu”, visi brīnījāmies. Atceros, ka mums ne gluži legālā veidā izdevās redakcijas rīcībā iegūt fotokameru “Minolta”. Un no Austrālijas paziņa man atveda diktofonu! Vai, cik lepni bijām!
– Vai jums kolektīvā bija arī kādas tradīcijas?- Redakcijā ik mēnesi paši novērtējām, kurš bijis radoši veiksmīgākais. Un, jā, rudens pusē redakcijas darbinieki kopā brauca uz Igaunijas purviem lasīt dzērvenes.
SILVIJA DORŠA
Dzimusi un augusi Salacgrīvā
1966. gadā iegūta vidējā izglītība Salacgrīvas vidusskolā
Pēc vidusskolas sāk strādāt Limbažu rajona Viļķenes pamatskolā par pionieru vadītāju
1974. gadā iegūta augstākā izglītība Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļas neklātienē
1969. gadā ierodas Valkā, sāk strādāt par metodiķi toreizējā Valkas rajona Pionieru namā (tagadējais Valkas novada bērnu un jauniešu centrs “Mice”)
No 1972. līdz 1977. gadam – LĻKJS Valkas rajona komitejas skolu sekretāre un 1. sekretāre
1977. gadā sāk strādāt par korespondenti Valkas rajona laikrakstā “Darba Karogs”
No 1983. gada novembra līdz 1992. gada februārim – “Darba Karogs” redaktore
No 1992. gada augusta līdz 2009. gada septembrim – Valkas rajona bērnu un jauniešu centra direktore
Kopā ar vīru Zigmāru uzaudzinājusi piecus dēlus – Robertu, Kasparu, Zigmāru, Reini un Dāvi
Pašlaik prieku dzīvē sagādā 12 mazbērni un rosīšanās 11. Valkas mazpulkā.
Joprojām biedrībā “Latvijas Mazpulki” veic laikraksta “Mazpulks” redaktores pienākumus
