Gan jau neesmu vienīgā, kam par laika nogriezni kalpo kapu svētki. Smiltenē tie tradicionāli notiek jūlija vidū, un man tā ir spilgta zīme, ka vasara sākusi iet uz beigu pusi. Kad savukārt septembrī pagājis svecīšu vakars, tad jau pārņem noskaņa, ka jāsāk gatavoties ziemai.
Nepiederu pie cītīgajiem uz kapsētu gājējiem, taču man gadā ir trīs datumi, kad pie savas dzimtas aizgājējiem ierodos vienmēr un ne piespiedu kārtā, bet sirdsbalss dēļ. Tie ir kapu svētki, svecīšu vakars un Lāčplēša diena. Pārējām reizēm, kad dodos uz kapsētu, iemesls ir obligāti nepieciešamie sakopšanas darbi: pavasarī noņemt mirtēm skujas, sagrābt lapas, iestādīt puķes, vasarā laistīt, rudenī atkal grābt lapas. Tad arī pastāstu savam tētim un vecvecākiem, kāds šobrīd gadalaiks, kādas puķes zied, kas jauns ir noticis. Taču, kaut arī tieši kapsētā aizgājēji visvairāk ienāk atmiņās, biežāk mani uz turieni “nevelk”.
Varbūt tāpēc, ka gadi mazina sēras, bet varbūt tāpēc, ka kapsētu izjūtu par enerģētiski pārāk spēcīgu vietu. Man ir kopjami divi dzimtas kapi, un, kad eju no vieniem uz otriem, intuitīvi norobežojos, – nekad ne soli neateju tālāk, speciāli neskatos uz citām atdusas vietām, vien garāmejot pavirši pārlaižu acis. Ir sajūta, ka kapsēta nav vieta ekskursijām. Ne bez pamata latviešu tautai ir ticējums – “Kad pirmoreiz ieej svešā kapsētā, pielūdz Dievu!”. Taču savējie aizgājēji ir kaut kas cits. Pie viņu atdusas vietām var gūt mierinājumu, rast spēku. Kaut arī Eiropā brīnās par latviešiem, jo viņi tik cītīgi kopj kapu dārzus un kapu svētkus iecēluši kulta tradīcijās, “āķis” tajā visā ir.
Par to visu aizdomājos, jo ik pa brīdim prātā iešaujas domas par tiem četriem baltajiem, ar noslēpumu apvītajiem krustiem Palsmanes kapsētā, zem kuriem apglabāti nezināmi cilvēki (nesen par to rakstīju “Ziemeļlatvijā”). Kādās dzimtās ir noticis pārrāvums piemiņas ķēdē. Ja šās kapa vietas ir bezvārda, tad arī apbedīto tuviniekiem tās nav zināmas.
Taču tas ir svarīgi. Gan jau katrs reiz sev ir uzdevis jautājumu par dzīves jēgu. Manuprāt, dzīvei jēga bijusi tad, kad aizgājējs paliek līdzcilvēku atmiņās un sirdīs, par ko liecina arī sakoptie kapi. Un man ir svarīgi aiziet un pateikt saviem aizgājējiem – “tu biji vislabākais tētis” vai “paldies, vecmāmiņ, ka mazu mani auklēji”, lai viņi zina, cik man bijuši svarīgi.
