Vispirms gribu atkārtot daudziem jau zināmo, ka tālajā Indijā pēc ļaužu stāvokļa gan turības ziņā, gan izglītībā, amatu prasmē un vēl citās kategorijās, no pat ielas slaucītāja līdz maharadžam visi cilvēki tikuši uzskatīti un sagrupēti astoņās šķirās vai kategorijās. Tā vēl nesen šķiroja ļautiņus Indijā, – to neapšaubīsim. Tad nu nebrīnīsimies, ka tikpat cilvēku šķiru vēl pirms 80-90 gadiem pastāvēja arī Latvijā. To mēģināšu pierādīt un uzskaitīt. Pirmais – cūkgans. Paskaidrošu, ka lielsaimnieki pa vasaru cūkas laida ganībās, aplokos, bet kūtīs nobaroja tikai sešas nedēļas pirms kaušanas un realizācijas. Cūku uzpasēšanu, lai kāda nepārlec pār sētu vai citādi neizsprūk no aploka, veica cūkgans. Šo svarīgo amatu parasti darīja 10-13gadīgi puikas, kuri nemācījās ābeci un bieži vien palika uz mūžu analfabēti. Viņi strādāja par „vēdera tiesu” vasarā basām kājām, bet ziemā no saimnieka saņēma jaunas pastalas. Ganam jau bija lielāka atbildība, izdzenot un atdzenot no versti tālām ganībām 20 govis kopā ar aitu bariņu, kuras saskaitīt bija diezgan grūti. Šo darbu uzticēja godīgām pusaudžu meitenēm pirmspubertātes vecumā. Visu vasaras lonu varēja saņemt naudā vai graudā. Naudā 20 lati mēnesī pie „visa brīva”, pastalas – cik plīst. Divas brīvdienas pa visu vasaru. Tā kā pagastā ārsta nebija, neviens arī neslimoja. Par lopkopējām – slaucējām varēja strādāt tikai jau pilngadīgas sievietes, jo viņām bija jācilā četru spaiņu smagās piena kannas. Uz 20 govīm vajadzēja divas slaucējas, slauca tikai ar rokām. Govis vēl vajadzēja pabarot, un mēslus ar dakšām izmēzt. Lai vakara slaukums pa nakti nesaskābtu, smagās kannas bija jāglabā aukstās akās, jo ledusskapju vēl nebija, bet moderniecībās vasaras karstumam jau ziemā piepildīja pilnus pagrabus ar ezerā zāģētiem lieliem ledus gabaliem, tā saglabājot tur zināmu aukstumu. Slaucēju alga bija 30 lati mēnesī, tāpat pie visa brīva. Zemes arāji. Aršana jau nebija tik vienkārša, kā pilsētnieki domā. Aršanā bija liela skunste, arot ar spīļarklu vai lemešarklu bez kādām pariktēm, tikai uz acumēru nostellējot vagas vajadzīgo dziļumu, – to puišiem iemācīja pats saimnieks. Kad zirgi no arkla vilkšanas nosvīda slapji, tos atpūtināja, padzirdīja un uzkāra auzu kuli zirgam galvā, lai ēd, cik grib. Tāpēc arī, taupot zirgus, aršanu vienmēr veica agros rītos, kad vēsāks. Arāja alga – 40 lati mēnesī. Rentnieki un pusgraudnieki. Kad lielsaimnieki paši vien nespēja apstrādāt savas vairāk kā 200 pūrvietas, tad viņi izrentēja pēc līguma vienzirga zemes tiesu ap 10 pūrvietām aramzemes tiem, kas to vēlējās. Sīksaimnieki tāpat kā rentnieki un pusgraudnieki savu zemes pleķīti apstrādāja ar vienu zirgu bez algādžiem, paši vien. Lielākā problēma tiem visiem bija vilcējspēka zirga iegāde, uzturēšana un biežā mainīšana. Zirgu tirgu toreiz pārvaldīja vairāk tikai vietējie čigāni, tad visur notika neiedomājama šmugulēšanās un šmaukšana, jo bieži izrādījās, ka laba zirga vietā esi nopircis klibu kleperi. Visplašākie zirgu tirgi notika Pečoros, jo bija zināms, ka tur varēja gan nopirkt, gan pārdot zagtus zirgus. Tās nieka pāra simtu verstis, pa dienu un nakti tāpat uz zirga muguras, aizjāja un atjāja zirgu barašņiki. Vidējie zemnieki, kuri apstrādāja 30-40 pūrvietas aramzemes, ar diviem zirgiem, jau tika pieskaitīti pie turīgo šķiras. Viņi jau savus bērnus varēja skolot augstākā 6-gadīgā Draudzes skolā, bet pagastos bija tikai 3-gadīgā skola. Pienu jau mājās izmala ar centrifūgu, un tālāk krējumu īpašās kuļmuciņās sakūla sviestā, kuru ar rokām saformēja glītos koka 1 – 2 – 3 mārciņu rāmīšos bez kādiem svariem, un tos pārdeva pilsētniekiem. Lielsaimnieki vai vecsaimnieki jau mūsu pagastā tika uzskatīti par bagātniekiem. Četrzirgu zemi jau ar divlemešu arkliem ara un tālāk apstrādāja divi spēcīgi puiši, bet govis slauca un baroja divas sievietes, kas jau nāca precību gados. Pats saimnieks vadīja darbus un katru rītu veda ar zirgu pienu uz moderniecību, bet atpakaļ vājpienu cūkām. Saimnieces darbs bija pabarot visus kalpotājus un arī savus bērnus. Bagātākie saviem dēliem nopirka velosipēdus, uz kuriem puiši savas meitenes vizināja, uzsēdinot uz priekšējā velo rāmja, bet kalpu bērni skrēja kājām. Bezdarbnieki? Nē – otrādi – laukos visur bija darba roku trūkums, tāpēc uz bagāto Latviju ik gadus pie mums brauca tūkstošiem poļu laukstrādnieki, kuri ātri apguva mūsu valodu, draudzīgi sadzīvoja, pierada un asimilējās un palika te dzīvot pastāvīgi. Viņu mazbērni te dzīvo vēl šodien.
