“Nostalģija saulrieta krāsā”. Šādi sauc satura ziņā smeldzīgi skaistu, ar atklāsmēm bagātu grāmatu.
“Nostalģija saulrieta krāsā”. Šādi sauc satura ziņā smeldzīgi skaistu, ar atklāsmēm bagātu grāmatu. Tās autors ir Maksimilians Kvite.
Apgāda “Atēna” šovasar izdotās grāmatas atvēršanas svētki ar rakstnieka klātbūtni notika nevis viņa dzimtajā pilsētā Talsos, bet gan Smiltenē, pilsētas bibliotēkā.
“Ļoti jauks un sirsnīgs pasākums. Jutāmies pagodināti, jo rakstnieks piekrita atvēršanas svētkus rīkot Smiltenē un arī pats tajos piedalījās,” teic Smiltenes pilsētas bibliotēkas galvenā bibliotekāre Alda Liuke.
M. Kvites pirmais miniatūru krājums Latvijā jau ir gandrīz bibliogrāfisks retums. Atsevišķi smiltenieši rakstnieka daiļradi iepazina 2003. gadā, pateicoties dzejnieces Marikas Svīķes un A. Liukes iniciatīvai. Toreiz Ziemeļvalstu bibliotēku nedēļā tika lasītas M. Kvites miniatūras, bet vēlāk — izveidots viņa darbu literāri muzikāls uzvedums ar M. Svīķes un aktiera Aigara Veldres piedalīšanos. Tagad viņas sarīkoja M. Kvites jaunās grāmatas atvēršanas svētkus. Uz tiem ieradās autors un arī jaunās grāmatas vāka dizaina veidotājs Māris Jonovs.
Trešdien uz tikšanos ar M. Kviti atnākušie klausījās fragmentus no jaunā izdevuma autora, M. Svīķes un A. Veldres lasījumā. Uz galda blakus grāmatai ar vākiem saulrieta sarkanajā un oranžajā krāsā dega oranža svece. Citas astoņas iedegtas sveces saulrieta krāsās bija simbolisks veltījums katrai grāmatas nodaļai.
“Tik bezgalīgi daudz domu, un tik ļoti līdzīgas manējām, it īpaši par dabu, neraugoties, ka viņš kā vīrietis daudz ko uztver citādāk,” M. Kvites daiļradi raksturo smilteniete dzejniece Biruta Žurovska. “Nostalģija saulrieta krāsā” vēsta par mīlestību, savstarpējām attiecībām, dzīves jēgu un vērtībām. Grāmatā iekļautas klasiskas miniatūras, dzeja, ironiskas fabulas un pat menueti valša ritmā. Tā ir savdabīga prozas forma ar negaidītu beigu domu.
“Šī grāmata ir kā dvēseles rokasgrāmata, kuru negribas izlaist no rokām. Viss, kas tajā lasāms, ir par mums,” atzīst M. Svīķe. Viņas rokās M. Kvites miniatūras pirmo reizi nonāca 1987. gadā. “Toreiz domāju, ka M. Kvite ir pseidonīms vai arī rakstnieks nav no Latvijas. Glabāju viņa miniatūras jaunības kladē. Daudzas pat mācēju no galvas,” atceras dzejniece.
Tikšanās noslēgumā rakstnieks saņēma klausītāju ziedus, dāvanas un pateicības vārdus. “Smiltenieši man parādīja ļoti mīļu uzmanību. Ir sajūta, ka gribētos šeit atgriezties vēl un vēl. Ja iznāks mana nākamā grāmata, tajā noteikti iekšā būs Smiltene,” intervijā “Ziemeļlatvijai” solīja M. Kvite.
Rakstnieks ar saviem darbiem vēlas stiprināt un uzturēt labo, jo uzskata, ka pasaulē tā ir par maz. “Bieži domāju par Pēteri Lūci (aktieris un režisors — redakcijas piezīme), par viņa ļoti gaišo attieksmi pret cilvēkiem,” stāsta M. Kvite. “Lūcis vienmēr centās saskatīt, atklāt un parādīt cilvēkos labo un mudināt uz to. Mani ļoti kaitina ikdienā vērojamā nežēlība un skarbums. Vai tad nav labāk, ja es daru labu un saņemu pretī labu? Gribas, lai pasaulē būtu vairāk gaišuma. Tas ir tas, uz ko es gribu mudināt ar savām grāmatām.”
Rakstnieks novērojis, ka ikdienā cilvēki nesavaldās, dara cits citam pāri ar asiem, ļauni domātiem vārdiem vai rīcību. Ja tā notiek, vajag pārvarēt sevi un atvainoties. Pēc tam kļūst vieglāk.
M. Kvite ir pārliecināts, ka cilvēks spēku var gūt dabā. Viņa sākotnējā profesija ir dārznieks. Vēl tagad rakstnieks laukos audzē gladiolas. “Kad redzi, kā atplaukst zieds — katru dienu ar jaunu krāsu un formu —, tas ir skaisti,” viņš noteic.
