Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū reti kuram skolotājam Latvijā Izglītības un zinātnes ministrija piešķīra tiesības rakstīt mācību grāmatu. Vieni no retajiem tolaik bija Smiltenes vidusskolas, tagad ģimnāzijas, pedagogi Elmārs Nātra un Valija Nadziņa. Apritējuši vairāk nekā desmit gadi, un atkal grāmatnīcu plauktos ieraugāmas mājturības mācību grāmatas, kuru autore ir smilteniete.
Cienījamās mājturības skolotājas Valijas Nadziņas pirmā grāmata “Mājturība. Lietišķie tekstildarbi” tika izdota deviņdesmito gadu otrajā pusē, kam pēc pavisam neliela brīža sekoja nākamās divas mācību grāmatas – “Etnogrāfiskie izšuvumi. Kompozīcija” un “Man’ māsiņa jostas auda”.“Ziemeļlatvija” viesojās pie V. Nadziņas, kur uzzināja, ka bijušajai skolotājai ne reizi dzīvē nav radusies vēlme izdot grāmatas.Darīja to, kas padevās vislabāk“Strādājot skolā, man ne prātā nenāca domas par rakstīšanu. Tolaik darbojos arī kā Valkas rajona metodiskās apvienības vadītāja mājturības jautājumos. Vairākas reizes gadā bija jābrauc uz Izglītības un zinātnes ministriju Rīgā. Mācību gada sākumā spriedām par instruktāžu, kas jāievieš mācību priekšmetā, ziemas brīvdienās izvērtējām padarīto. Toreiz bija daudz stingrākas prasības kā tagad. Mācību procesā gribēja ieviest jaunumus, bet tādus, kas balstās uz mūsu etnogrāfijas pamatiem, nacionālajām bagātībām, ornamentiem un kultūru. Mūsu skola ilgus gadus bija pirmajā Latvijas piecniekā mājturības sasniegumu ziņā,” stāsta V. Nadziņa.Tas lielā mērā bija, pateicoties ne vien viņas akurātajam un stingrajam darbam, bet arī pieredzējušajam Smiltenes vidusskolas zēnu mājturības skolotājam Robertam Ceram, kurš nu jau ir smiltājā. “Viņš bija pieredzes bagāts un ļoti gudrs, savā priekšmetā Meistars ar lielo burtu. Mēs skolā labi sastrādājāmies, devāmies kopā uz izstādēm un konkursiem gan rajonā, gan Rīgā. Tā caur šo sadarbību mani iepazina ministrijā,” atceras grāmatu autore.Ministrijas paspārnē esošais Skolu zinātniski pētnieciskais institūts skolotāju no Smiltenes iekļāva par konsultatīvās padomes locekli mājturības jomā. Tas uzlika vēl papildu pienākumus tiešajam darbam vidusskolā un rajonā. Neskatoties uz to, V. Nadziņa savus pienākumus veica apzinīgi, turpinot būt tikpat stingrai, perfektai un akurātai skolotājai kā iepriekš.Mudināja vienu, otru, trešo reiziInstitūta pārstāvjiem nepalika nepamanīts V. Nadziņas darba stils, un viens no viņiem reiz teica: “Jūs esat pieredzes bagāts cilvēks, uzrakstiet grāmatu!”. “Atbildēju – vai dieniņ, ne man laika, ne vaļas, ne protu! Tā vienu, otru, trešo reizi, līdz mani pierunāja, sakot, ka tas nebūs nekas grūts, jo latviešu valodu protu, redaktori izlabos un viss būs kārtībā. Un es kā muļķe arī domāju, ka tas viss būs tik vienkārši, bet nē – tas ir ļoti sarežģīti,” atzīstas triju grāmatu autore.Pirmās grāmatas tapšanai skolotāja veltīja trīs gadus. Tas bija smags un apjomīgs darbs. Asaras neizpalika. “Viena lieta ir būt labai speciālistei, otra labai pedagoģei, kas izstāsta un iemāca bērniem, vadoties pēc labākajiem metodiskajiem paraugiem, bet pavisam kas cits – savas zināšanas pateikt, izsverot katru vārdu tā, kā nepieciešams grāmatai. Kad izdevniecībā ieraudzīju savu darbu vienās sarkanās švīkās, šķīda asa. Lai arī otrā grāmata bija daudz padziļinātāka, tā tapa vieglāk, jo visiem sarežģījumiem jau biju izgājusi cauri. Un otrā grāmata mani tik brīnišķīgi bagātināja, ka tapa trešā,” saka V. Nadziņa.Smiltenietes ieguldītais darbs ir ar pievienoto vērtību un joprojām aktuāls un vajadzīgs. Šovasar atkal visā Latvijā var smelties zināšanas pieredzes bagātās pedagoģes un izcilās latviešu ornamenta pārzinātājas, rokdarbnieces Valijas Nadziņas grāmatās “Etnogrāfiskais ornaments” un “Jostas un prievītes”, tikai mūsdienīgākā, uzskatāmākā un pievilcīgākā veidolā.
