Cik gan stiprs un iedvesmojošs ir tas gara spēks, kas jau 42. reizi pulcē kopā festivāla Eiropeāde dalībniekus!
Cik gan stiprs un iedvesmojošs ir tas gara spēks, kas jau 42. reizi pulcē kopā festivāla Eiropeāde dalībniekus! Mums visiem kopēja ir prasme un varēšana glabāt tautas mantojumu, kopt to un dalīties priekā un lepnumā par savas tautas īpašajām vērtībām. Piecas dienas jūlijā Francijas pilsēta Kempēra ir Eiropas tautas mākslas un kultūras cienītāju sirds.
15. jūlijs
Ap pulksten deviņiem vakarā pie Trikātas kultūras nama notiek manāma rosība. 12 deju kopas “Abuls” dejotāji — Inga Čama, Inga Boškina, Elīna Kuplā, Iluta Visore, Cilda un Guntars Purgaļi, Andris Bortkēvičs, Gatis Ķerpe, Guntars Preimanis, Andra un Uģis Ozoliņi, Jānis Gailītis — pošas ikgadējai Eiropeādei.
Somas, saiņi, kastes, tērpi, — tas viss tiek veiksmīgi salikts Trikātas pagasta padomes autobusā, kuru 14 dienas pa Eiropas ceļiem vadīs šoferi Māris Sēne un Mareks Grandavs.
Skumji, ka pārējie abulieši dažādu iemeslu dēļ netika uz Eiropeādi.
Ceļā abulieši dodas vieni paši, lai 20. jūlijā pievienotos pārējām Latvijas deju grupām Eiropeādes pilsētā Kempērā.
Pavadot kolektīvu ceļā, dejotāja Ingūna Gailīte dāvina ceļotājiem pirmās palīdzības somu ar daudz noderīgām zālēm un tējām. Paldies! Cerams, ka ceļojuma laikā zāles nebūs nepieciešamas, taču ir drošības sajūta, ka viss būs kārtībā.
Ceļojums var sākties!
Naktī Ķekavā autobusā iekārtojas pēdējie četri ceļotāji, un drīz jau pirmā robeža. Paliec sveika, Latvija!
16. jūlijs
Rīta pusē šķērsojam otru robežu un sākas garais ceļš cauri Polijai. Pa šiem gadiem nedaudz mainījusies Polijas ainava — ceļi līdzenāki, mājas sakoptākas.
Daudzviet uz ceļiem notiek rosība — tos labo, būvē no jauna. Iznāk nedaudz aizkavēties.
Laiku īsinot, autobusā vēlreiz visi iepazīstamies un uzzinām, ka kopā ar mums brauc Diāna, Mārtiņš, Silvija, Aigars un Linda. Nu jau esam deviņpadsmit.
Pa ceļam piestājam dažās pieturvietās. Vienā tādā ir izveidots mini zoodārzs, kurā mīt zebras, lamas, kamieļi, dažādi putni un citi dzīvnieki. Tos droši var barot, tiesa gan, uzrauga klātbūtnē.
Risinot krustvārdu mīklas, nemanot pienācis vakars, un pusdeviņos esam jau Miszecinas pilsētiņā, kur apmetamies viesnīcā “Sen”. Mūs izmitina divvietīgos un četrvietīgos numuriņos. Viesnīca ir jauna, moderna, un tajā mēs jūtamies ērti.
17. jūlijs
No rīta pēc brokastīm dodamies tālāk. Līdz Vācijai atlikuši tikai 75 kilometri. Laiks no rīta Polijā ir vēss, tāpēc jūtamies jauki pēc karstās vasaras Latvijā.
Robežas šķērsojam nemanot, vien lietuvieši un poļu robežsargi ielūkojās mūsu pasēs.
Vācijas vidienē paceļas ne visai augstie Vidusvācijas kalni, kuru grēdas citu no citas atdala plašas ieplakas, veidojot skaistas dabas ainavas. Mūsu ceļš Vācijā vijas garām Drēzdenei, pāri Elbai, un Leipciga ir klāt. Trīs stundas varam veltīt tās iepazīšanai.
Leipciga pilsētas tiesības ieguvusi 1165. gadā (Rīga — 1225. gadā). Tagad tā ir ne tikai viena no nozīmīgākajām Vācijas tirdzniecības pilsētām, bet arī kultūras un izglītības centrs, kas lepojas ar savu jau 1409. gadā dibināto universitāti. Par to, ka Leipciga ir grāmatu izdošanas pilsēta, pārliecinājos arī mājās, kad pēc ceļojuma manās rokās nejauši nonāca 1902. gadā vecajā latviešu drukā iespiestā “Dāvida dziesmu grāmata”.
Īpaši daudz interesanta var redzēt vecpilsētā. Ļoti iespaidīga ir Eiropā lielākā dzelzceļa stacija Hauptbahnhof, kas celta 1902. – 1915. gadā. Stacija ir tik liela, ka tajā viegli varētu novietot visus vilcienus un vēl vieta paliktu pāri.
Tirgus laukumā varam vērot divas skaistas renesanses stila celtnes — rātsnamu un pilsētas veco svērtuvi (Alte Waage).
Pēc Leipcigas iepazīšanas dodamies uz Gīseni, kur paredzēta nakšņošana kempingā. Naktī mūs sagaida ne visai laipna administratore, tomēr vietas tiek ierādītas, un pa tumsu ceļam savas teltis. Tikai no rīta skatāmies, kādā vietā tās esam uzslējuši. Izrādās, ka Uģis telts mietiņu centies iespraust pudeles korķī un domājis, kāpēc zeme tik cieta.
18. jūlijs
Pabrokastojuši desmitos no rīta braucam tālāk, jo esam nolēmuši paciemoties arī mazās valstiņas Luksemburgas galvaspilsētā. Iebraucot Luksemburgā, paveras skaists skats, jo šķērsojam Mozeles upi. Šī nav pirmā ciemošanās pundurvalstiņā — Luksemburgā esam bijuši jau 1998. un 2002. gadā.
Luksemburgas apskatei arī atvēlētas trīs stundas — no trijiem līdz sešiem pēcpusdienā. Te gaisa temperatūra ir +310C. Zinām, ka Luksemburga ir slavena ar savām izcilajām pilīm un cietokšņiem. Ne velti vecpilsēta un tās nocietinājumi iekļauti pasaules slavenāko kultūras pieminekļu sarakstā. Vārds Luksemburga radies no grāfa Zigfrīda 963. gadā uzceltās pils un nozīmē mazais cietoksnis.
Vēlreiz apskatām un nofotografējam skaistos un gleznainos Luksemburgas parkus, dārzus, tiltus un ielejas.
Pievakarē jau dodamies uz Franciju, kuru sasniedzam pēc 40 minūtēm. Tālāk braucam uz Reimsu, kur paredzēta nakšņošana Formula 1 tipa viesnīcā. To skaits visā pasaulē pārsniedz 380.
Aiz autobusa loga vērojam “kronēšanas pilsētu” Reimsu, kuras gotiskajā katedrālē tikuši kronēti visi Francijas karaļi. Varam redzēt, ka pilsētā par romiešu laikiem atgādina imperatora Augusta triumfa arka Porte Mars. Tāpat Reimsa lepojas ar dažiem Šampaņas vispazīstamākajiem grandes marques šampaniešiem.
Viesnīcā atslēgu vietā mums izdala kodus, kuri sastāv no sešiem cipariem, jo viesnīcas istabiņā var tikt, tikai nospiežot attiecīgo ciparu kombināciju. Ja kļūda kādā ciparā — durvis paliek slēgtas.
Istabiņa ir šaura, jo tajā ir liela divvietīga gulta un virs tās pie sienas viena vienvietīga gulta. Vēl ir televizors un izlietne. Mazgājoties dušā skan viegla mūzika. Tas laikam, lai paši nedziedātu.
Atrodoties gaitenī šķiet, ka esam uz kuģa vai prāmja, jo tas ir šaurs, gaiteņa abās pusēs cieši aizvērtas durvis, un viss ir kluss. Cilda stāsta, ka iepriekš viens cilvēks var pieteikt tikai vienu numuriņu. Viņa to veikusi vairākas reizes, lai pieteiktu piecus.
Pie miera vēl nedodamies. Nokāpjam bārā, kur Silvija un Aigars stāsta savus ceļojuma piedzīvojumus citās vasarās, kavējamies atmiņās par citām Eiropeādēm. Francijā esam jau trešo reizi, viena gan iznāca, caurbraucot uz Spāniju.
19. jūlijs
Deviņos no rīta pošamies uz Parīzi, līdz kurai ir 150 km. Parīzē varam uzturēties sešas stundas. Vienai dienai tas ir pietiekami, bet Parīzes iepazīšanai vajadzīgas vairākas dienas.
Atzīmējuši kartē vēlamos apskates objektus, nolemjam, ka visātrāk tos varēsim sasniegt, izmantojot metro. Parīzes metro atklāts jau 1900. gadā, un šobrīd tam ir 14 līnijas. Metro biļetes cena, kas der arī pārējam sabiedriskajam transportam, ir dārga 8,35 eiro. Līdz ar biļeti mēs iegūstam arī metro karti.
Būt Parīzē un neapmeklēt 1889. gadā būvēto Eifeļa torni, no kura paveras brīnišķīga panorāma uz šo pasaules nozīmes pilsētu, nudien būtu nesaprotami, tāpēc metro mūs aizved tieši līdz tornim. Iespaids par vareno Parīzes simbolu rodas lielāks, ja tam tuvojas no Marsa laukuma puses.
Šoreiz ir arī iespēja pastāvēt zem Triumfa arkas, kura uzbūvēta pēc Napoleona I pavēles — viņš vēlējās padarīt nemirstīgu savas armijas slavu. Arkā iegravēti 386 ģenerāļu, imperatora cīņu biedru, vārdi.
Nesen televīzijā varējām noskatīties slaveno Holivudas filmu “Mulenrūža” ar Nikolu Kidmenu galvenajā lomā. Tāpēc tālākais ceļš mūs aizved uz šo slaveno namu — Moulin Rouge, lai to aplūkotu vismaz no ārpuses.
Turpat netālu ir arī Parīzes mākslinieku rajons — Monmartra, kurā valda īpaša atmosfēra. Šis rajons izvietojies augstā pakalnā, kurp ved garas kāpnes ar vairāk nekā 250 pakāpieniem. Virsotnē atrodas baltā Svētās sirds katedrāle (La Basilique du Sacre Coeur) un paveras plašs skats uz visu Parīzi.
Monmartra pazīstama kā mākslinieku pulcēšanās vieta. Šeit gleznojuši slavenie impresionisti, ģeniālais savādnieks Vinsents van Gogs, krodziņos dzimusi francūžiem tuvā šansonu dziedātāju māksla. Arī šodien šeit pulcējas mākslinieki, kas glezno uz ielas un pārdod savus darbus. Uz plašajām kāpnēm par prieku tūristiem spēlē muzikanti.
Līdzās senajām celtnēm Parīzei raksturīgas ļoti modernas arhitektūras formas, kas var pārsteigt iebraucējus. Tāda, piemēram, ir stikla piramīda pie ieejas Luvrā. Tagad Luvras pilī, kurā agrāk dzīvoja karaļi, ierīkoti muzeji un gleznu galerijas. Tepat, kaut kur aiz pils sienām, atrodas Leonardo da Vinči slavenā glezna “Džokonda”.
Tālāk nesteidzoties kājām dodamies pa vienu no pasaules skaistākajām ielām — Elizejas laukiem. Aiz muguras paliek Luvras pils, priekšā skatāma Triumfa arka.
Fantastiski!
Apmeklējam arī Sēnas Sitē salā 12. gadsimtā celto slaveno Parīzes Dievmātes katedrāli (La Cathedrale Notre-Dame). Arī šis arhitektūras piemineklis iemūžināts literatūrā, te Kvazimodo mīlēja savu Esmeraldu. Laukumā pie katedrāles satiekam ceļotājus no Latvijas.
Parīzē daži metro stacijas nosakumi ir ļoti sarežģīti. Lai pateiktu viens otram, kurā stacijā jākāpj ārā, tos nav iespējams izrunāt. Uģis vienu nosaukumu mēģināja izlasīt. Tas izraisīja vieglu smaidu netālu sēdošajā francūzietē.
Parīzē iegādājamies suvenīrus, kuru cenu melnādainie pārdevēji nosaka pēc pircēju tautības. Ja esi no Moscow, tad seši eiro, bet ja no Lettonie, tad — četri.
Netālu no pilsētas robežas uzcelts iestāžu un biroju rajons La Defense, ko dēvē par 21. gadsimta Parīzi. Stikloto debesskrāpju sienās atspoguļojas gan rītausma, gan saulriets, gan lietus mākoņi. Un ikreiz šķiet, ka tā ir atkal cita pilsēta.
Pusseptiņos vakarā mājam atvadas fantastiskajai pilsētai Parīzei un dodamies uz Orleānu, lai atkal nakšņotu Formula 1 viesnīcā. Žannas d’Arkas pilsētu apskatām tikai caur autobusa logu, jo ir jau vēls. Vienpadsmitos vakarā esam viesnīcā, kurā atkal ir kodi, klusie gaiteņi un cieši slēgtās durvis. Vēl ieturam vakariņas, un jau naktsmiers.
20. jūlijs
Pusdeviņos no rīta mūsu ceļš atkal turpinās, jo līdz Eiropeādes vietai jābrauc vairāk nekā 500 kilometri. Ceļš vijas caur Normandijas augstieni uz Bretaņas pussalu. Šī ir arī zemākā Francijas daļa, kuras līdzenumos audzē graudaugus un atrodas vislielākie ābeļdārzi.
Inga Boškina, “Abuls” dejotāja vidū, tāpēc tās ieliņas ir šauras un stāvas. Kempēra ir Kornauaijas senais centrs un izteikta Bretaņas pilsēta. Šeit var nopirkt grāmatas un dziesmu ierakstus bretoņu valodā, nobaudīt labākās pankūkas un labāko sidru Bretaņā. Nosaukumu
Kempēra ieguvusi no vārda kemper, kas bretoņu valodā nozīmē “divu upju satece”.
Stēra un Odeta vēl aizvien tek cauri šai katedrāles pilsētai.
Sešas reizes apmetusi lokus pa dažādām Eiropas valstīm, pirmo reizi paciemojusies Austrumeiropā — Rīgā, Eiropeāde atgriežas Francijā. 1998. gadā tā arī notika Bretaņas apgabalā, tikai citā pilsētā — Rennes.
Kempērā pēc ceļa norādēm sameklējam Eiropeādes galveno mītni. Tajā mums iedod informācijas paketi un sagaida gids Džulians – ļoti jauks, uzmanīgs un komunikabls puisis. Līdz ar bukletiņiem katram festivāla dalībniekam tiek arī mugursoma ar Eiropeādes emblēmu. Uzzinām, ka festivāla ietvaros mums jāsniedz trīs koncerti pilsētas ielās un laukumos kopā ar deju kopām “Miķelis” un “Jumis” (abi no Priekuļiem). Pavisam festivāla dalībniekiem jākoncertē vienpadsmit pilsētas laukumos un skvēros.
Tā kā pilsētā ir šauras ieliņas un maz stāvlaukumu, pa pilsētu varēsim pārvietoties tikai ar sabiedrisko transportu vai kājām. Ar autobusu varēsim aizbraukt tikai līdz hallēm, kurās izveidots ēdināšanas centrs. Satiksmes regulēšanai stāvlaukumā katram autobusam ir noteikts numurs uz kura var stāvēt.
Mums tas ir — 154.
Kad galvenie jautājumi noskaidroti, varam doties uz savām pagaidu mājām. Uz tām ceļš ved kalnup, pilsētas centrs ar forumu paliek ielejā. Piecas dienas dzīvosim sporta zālē, kuru dalīsim kopā ar franču un dāņu dejotājiem. Lielajā zālē gar visām sienām izvietotas gultas, vidus paliek brīvs. Tiesa gan – mūsu kaimiņi francūži ir jau krietnākos gados un ātrāk dodas pie miera. Mēs vēl
gribam nedaudz pasēdēt, papļāpāt, bet tas, kā arī apgaismojums, mūsu kaimiņiem traucē. Beigās atrodam kompromisu un dodamies uz citu telpu.
Šovakar pusdesmitos pilsētas stadionā notiek Bretaņas apgabala tautas kultūras vakars – koncerts, kurā visi Eiropeādes dalībnieki tiek iepazīstināti ar Bretaņas apgabala tautas tradīcijām. Koncerts ir interesants un tam šarmu piešķir pilnmēness, kas spīd pār stadionu. Lai gan no brauciena esam noguruši, koncertu noskatāmies līdz beigām, kas ieilgst nedaudz pāri pusnaktij.
21. jūlijs
Pēc brokastīm braucam uz mēģinājumu pilsētas stadionā, kurā piecos laukumos izmēģinām dejas “Es mācēju danci vest” (U. Žagatas horeogr.) un “Ačkups” (K. Venta horeogr.). Laiks mēģinājumam ir ierobežots. Kopā ar “Miķeli” un “Avotiņu” (Aloja) esam apvienojušies vienā kolektīvā un dejojam centrālajā laukumā. Pēc mēģinājuma pārģērbjamies tautastērpos un ar pilsētas sabiedrisko autobusu
dodamies uz pirmā ielu koncerta vietu. Pa ceļam autobusu pieskandinām ar latviešu dziesmām. Gaidot autobusu un līkumojot pa stāvajām ieliņām, pirmo koncerta vietu nokavējam. Festivālā katram kolektīvam priekšnesumiem atvēlēta
pusstunda un mēs savējo esam jau nokavējuši. Tik vien noskatāmies, kā uz skatuves paaugstinājuma kāpj vācu pūtēji.
Nākošais koncerts ir pulksten divos, trešais — puspiecos.
Kā izrādīsies, šī ir vienīgā viskarstākā diena pa visu Eiropeādes laiku un mēs to pavadām tautastērpos.
Otro koncertu dejojam zem ziedošām magnolijām. Trešais koncerts notiek pie Eiropeādes foruma. Tieši šīs mazās improvizētās skatuvītes un deju laukumi ļauj tuvāk apskatīt krāšņos tautastērpus un uztvert to īpašo un savdabīgo, kas piemīt katrai tautai. Skatītājiem patīk mūsu priekšnesums. Par to liecina dedzīgie aplausi.
3. BILDE – Deju kopa “Abuls” uz Kempēras fona Apmeklējam arī Eiropeādes forumu, kurā var apskatīt Eiropeādes Starptautiskās
komitejas informatīvo stendu, Latvijas, kā arī iepriekšējo festivālu rīkotāju valstu un pilsētu prezentācijas stendus.
Pēc pēdējā koncerta nedaudz paklīstam pa vecpilsētu, iegriežamies suvenīru veikaliņos, baznīcā. Nopērkam arī tradicionālos krekliņus ar Eiropeādes emblēmu un konstatējam, ka tie katru gadu paliek arvien dārgāki – šogad 12 eiro.
(Pēdējā dienā par 15 eiro varēs iegādāties divus krekliņus).
Pēc vakariņām dodamies uz netālo pilsētas stadionu, kurā pulksten deviņos sākas Eiropeādes atklāšanas koncerts. Festivālā puse no grupām piedalās atklāšanas koncertā, puse noslēguma koncertā. Atklāšanas koncertu iesāk latviešu deju grupas ar latviešu tautas deju “Es mācēju danci vest”. No laukuma divām pusēm uznāk 13 latviešu deju kolektīvi, lai skatītājus iepriecinātu ar savu
priekšnesumu. Pēc tam seko Eiropeādes prezidenta Bruno Pītersa uzruna. Koncerta gaitā mijas dažādu valstu deju priekšnesumi. Ir atpazīstami vairāki kolektīvi un dalībnieki no iepriekšējiem festivāliem.
Lai gan esam apņēmības pilni koncertu noskatīties līdz beigām, taču dienas nogurums liek sevi manīt. Tautastērps nav novilkts 11 stundas. Nolemjam doties uz savām pagaidu mājām. Pilsētas sabiedriskais transports kursē tikai līdz astoņiem vakarā un mēs pulksten desmitos esam palikuši ar kājām. Nav jau tālu, apmēram 40 minūšu gājiens, vienīgi jāiet pret kalnu. Neesam pagājuši 10 metrus,
kad brauc “Saulgriežu” autobuss. Viņi dzīvo netālu no mums. Paldies cēsiniekiem par izpalīdzēšanu!
22. jūlijs
Jau pagājusi nedēļa, kopš esam projām no mājām. Šodien gids mums piedāvā vairākas ekskursijas. Esam izteikuši vēlmi apskatīt Atlantijas okeānu. Pirmā apskates vieta ir stāvs, šaurs un klinšains zemesrags – La Pointe du Raz. Gandrīz 80 m augstais zemesrags iestiepjas Atlantijas okeānā. Daži nepacietīgie, lecot no akmens uz akmeni, aizejam līdz zemesraga galam. Tālumā redzama bāka, vēl tālāk līdzenā Ile de Sein (sala), kas atrodas tikai aptuveni 1,5 m augstumā virs jūras līmeņa. Uz salas pastāvīgi dzīvo apmēram 260 cilvēki. Skats uz zemesraga izrobotajām klintīm un okeāna bangām ir patiesi elpu aizraujošs!
Tiekam arī uzvesti 330 m augstā Menez-Hom, no kura paveras lieliska panorāma uz Bretaņas apgabala rietumu daļu un Atlantijas okeānu. Tālumā manāma lauksaimniecībā izmantojamā zeme, tīreļi, pilsētas, upes, mežainas ielejas un
pirmatnēji līdzenumi.
Pēcpusdienā dodamies uz smilšainu pludmali. Šeit nolemjam nopeldēties un sauļoties. Okeānā ir bēgums, kas šeit mijas ar paisumu ik pēc sešām stundām. Okeāna ūdens ir sāļš, silts un sekls. Ir arī viļņi, zivis un zaļas aļģes. Vienam pie kājas kaut kas pieskaras
