1. turpinājums. Kempēru sasniedzam piecos pēcpusdienā. Pilsētiņa atrodas kalnainā apvidū, tāpēc tās ieliņas ir šauras un stāvas.
1. turpinājums
Kempēru sasniedzam piecos pēcpusdienā. Pilsētiņa atrodas kalnainā apvidū, tāpēc tās ieliņas ir šauras un stāvas. Kempēra ir Kornauaijas senais centrs un izteikta Bretaņas pilsēta. Šeit var nopirkt grāmatas un dziesmu ierakstus bretoņu valodā, nobaudīt gardākās pankūkas un labāko sidru Bretaņā. Nosaukumu Kempēra ieguvusi no vārda kemper, kas bretoņu valodā nozīmē “divu upju satece”. Stēra un Odeta vēl aizvien tek cauri šai katedrāles pilsētai.
Sešas reizes apmetusi lokus pa dažādām Eiropas valstīm, pirmo reizi paciemojusies Austrumeiropā — Rīgā, Eiropeāde atgriežas Francijā. 1998. gadā tā arī notika Bretaņas apgabalā, tikai citā pilsētā — Rennes.
Kempērā pēc ceļa norādēm sameklējam Eiropeādes galveno mītni. Tajā mums iedod informācijas paketi un sagaida gids Džulians — ļoti jauks, uzmanīgs un komunikabls puisis. Līdz ar bukletiņiem, katram festivāla dalībniekam tiek arī mugursoma ar Eiropeādes emblēmu. Uzzinām, ka festivāla ietvaros mums jāsniedz trīs koncerti pilsētas ielās un laukumos kopā ar deju kopām “Miķelis” un “Jumis” (abi no Priekuļiem). Pavisam festivāla dalībniekiem jākoncertē vienpadsmit pilsētas laukumos un skvēros.
Tā kā pilsētā ir šauras ieliņas un maz stāvlaukumu, pa pilsētu varēsim pārvietoties tikai ar sabiedrisko transportu vai kājām. Ar autobusu spēsim aizbraukt tikai līdz hallēm, kurās izveidots ēdināšanas centrs. Satiksmes regulēšanai stāvlaukumā katram autobusam ir noteikts numurs, uz kura var stāvēt. Mums tas ir — 154.
Kad galvenie jautājumi noskaidroti, varam doties uz savām pagaidu mājām. Turp ceļš ved kalnup, pilsētas centrs ar forumu paliek ielejā. Piecas dienas dzīvosim sporta zālē, kuru dalīsim ar franču un dāņu dejotājiem. Lielajā zālē gar visām sienām izvietotas gultas, vidus paliek brīvs. Tiesa gan — mūsu kaimiņi francūži ir jau krietnākos gados un ātrāk dodas pie miera. Mēs vēl gribam nedaudz pasēdēt, papļāpāt, bet tas, kā arī apgaismojums, mūsu kaimiņiem traucē. Beigās atrodam kompromisu un dodamies uz citu telpu.
Šovakar pusdesmitos pilsētas stadionā notiek Bretaņas apgabala tautas kultūras vakars – koncerts, kurā visi Eiropeādes dalībnieki tiek iepazīstināti ar Bretaņas apgabala tautas tradīcijām. Koncerts ir interesants, un tam šarmu piešķir pilnmēness, kas spīd pār stadionu. Lai gan no brauciena esam noguruši, koncertu noskatāmies līdz beigām, kas ieilgst nedaudz pēc pusnakts.
21. jūlijs
Pēc brokastīm braucam uz mēģinājumu pilsētas stadionā, kurā piecos laukumos izmēģinām dejas “Es mācēju danci vest” (U. Žagatas horeogr.) un “Ačkups” (K. Venta horeogr.). Laiks mēģinājumam ir ierobežots. Kopā ar “Miķeli” un “Avotiņu” (Aloja) esam apvienojušies vienā kolektīvā un dejojam centrālajā laukumā.
Pēc mēģinājuma pārģērbjamies tautastērpos un ar pilsētas sabiedrisko autobusu dodamies uz pirmā ielu koncerta vietu. Pa ceļam autobusu pieskandinām ar latviešu dziesmām. Gaidot transportu un līkumojot pa stāvajām ieliņām, pirmo koncerta vietu nokavējam. Festivālā katram kolektīvam priekšnesumiem atvēlēta pusstunda, un mēs savējo esam jau nokavējuši. Tik vien noskatāmies, kā uz skatuves paaugstinājuma kāpj vācu pūtēji.
Nākamais koncerts ir pulksten divos, trešais — puspiecos.
Kā izrādīsies, šī ir vienīgā viskarstākā diena visā Eiropeādes laikā, un mēs to pavadām tautastērpos.
Otro koncertu dejojam zem ziedošām magnolijām. Trešais notiek pie Eiropeādes foruma. Tieši šīs mazās improvizētās skatuvītes un deju laukumi ļauj tuvāk apskatīt krāšņos tautastērpus un uztvert to īpašo un savdabīgo, kas piemīt katrai tautai. Skatītājiem patīk mūsu priekšnesums. Par to liecina dedzīgie aplausi.
Apmeklējam arī Eiropeādes forumu, kurā var apskatīt Eiropeādes Starptautiskās komitejas informatīvo stendu, Latvijas, kā arī iepriekšējo festivālu rīkotāju valstu un pilsētu prezentācijas stendus.
Pēc pēdējā koncerta nedaudz paklīstam pa vecpilsētu, ieejam suvenīru veikaliņos, baznīcā. Nopērkam arī tradicionālos krekliņus ar Eiropeādes emblēmu un konstatējam, ka tie katru gadu paliek arvien dārgāki — šogad 12 eiro. (Pēdējā dienā par 15 eiro varēs iegādāties divus krekliņus.)
Pēc vakariņām dodamies uz netālo pilsētas stadionu, kurā pulksten deviņos sākas Eiropeādes atklāšanas koncerts. Festivālā puse no grupām piedalās atklāšanas koncertā, puse — noslēguma. Atklāšanas koncertu iesāk latviešu deju grupas ar tautasdeju “Es mācēju danci vest”. No laukuma divām pusēm uznāk 13 latviešu deju kolektīvi, lai skatītājus iepriecinātu ar savu priekšnesumu. Pēc tam seko Eiropeādes prezidenta Bruno Pītersa uzruna. Koncerta gaitā mijas dažādu valstu deju priekšnesumi. Ir atpazīstami vairāki kolektīvi un dalībnieki no iepriekšējiem festivāliem.
Lai gan esam apņēmības pilni koncertu noskatīties līdz beigām, taču dienas nogurums liek sevi manīt. Tautastērps nav novilkts 11 stundas. Nolemjam doties uz savām pagaidu mājām. Pilsētas sabiedriskais transports kursē tikai līdz astoņiem vakarā, un pulksten desmitos esam palikuši ar kājām. Nav jau tālu — apmēram 40 minūšu gājiens, vienīgi jāiet pret kalnu. Neesam pagājuši 10 metrus, kad brauc “Saulgriežu” autobuss. Viņi dzīvo netālu no mums. Paldies cēsiniekiem par izpalīdzēšanu!
22. jūlijs
Jau pagājusi nedēļa, kopš esam projām no mājām. Šodien gids mums piedāvā vairākas ekskursijas. Esam izteikuši vēlmi apskatīt Atlantijas okeānu. Pirmā apskates vieta ir stāvs, šaurs un klinšains zemesrags — La Pointe du Raz.
Gandrīz 80 m augstais zemesrags iestiepjas Atlantijas okeānā. Mēs, daži nepacietīgie, lecot no akmens uz akmeni, aizejam līdz zemesraga galam. Tālumā redzama bāka, vēl tālāk — līdzenā sala Ile de Sein, kas atrodas tikai aptuveni 1,5 m augstumā virs jūras līmeņa. Uz salas pastāvīgi dzīvo apmēram 260 cilvēki.
Skats uz zemesraga izrobotajām klintīm un okeāna bangām patiesi ir elpu aizraujošs!
Tiekam arī uzvesti 330 m augstā Menez-Hom, no kura paveras lieliska panorāma uz Bretaņas apgabala rietumu daļu un Atlantijas okeānu. Tālumā manāma lauksaimniecībā izmantojamā zeme, tīreļi, pilsētas, upes, mežainas ielejas un pirmatnēji līdzenumi.
Pēcpusdienā dodamies uz smilšainu pludmali. Šeit nolemjam sauļoties un nopeldēties. Okeānā bēgums šeit mijas ar paisumu ik pēc sešām stundām. Ūdens ir sāļš, silts un sekls. Ir arī viļņi, zivis un zaļas aļģes. Vienam pie kājas kaut kas pieskaras…
Izrādās, ka sauļoties nav iespējams — vējš pūš virsū smiltis. Kā nedaudz pakusties vai kāds noiet garām, viss jau esi ar smiltīm. Labi, ka pusdienas sendviču maizītes notiesājām vispirms, citādi tās nāktos ēst kopā ar smiltīm.
Uz brīdi ļaujamies saulei un vējam.
Šodienas ekskursijā mums pievienojās 11 TDA “Ačkups” (Rīga) dejotāji. Uzzinām, ka viņiem uz automaģistrāles aiz Parīzes saplīsis autobuss. 40 stundas dejotāji dzīvojuši uz automaģistrāles, gulējuši pat kartona kastēs. Tikai 20 minūtes pirms atklāšanas koncerta paspējuši ierasties Kempērā ar Parīzes autobusu. Šobrīd viņi jūtas laimīgi, ka tas viss ir jau garām.
Negaidīti mūsu priekšā parādās viduslaiku pilsētiņa Lokrona (Locronan).
Nokļūstot bruģētajā pilsētas centrā, šķiet, ka esi nonācis citā gadsimtā. Ielās nemana nevienu automašīnu, pilsētā valda dīvains rāmums un miers. Lokronanas uzplaukumu 15.-17. gs. veicināja buraudekla ražošana. Līdz mūsdienām saglabājies elegants renesanses namu ansamblis, kas vilina daudzus tūristus.
Pēc ekskursijām pa Bretaņas apgabalu ir brīvs laiks, tāpēc nokāpjam lejā uz pilsētas centru, kur pie baznīcas notiek balle. Lielā nojumē ir iespējams pasēdēt un iedzert alu. Pie blakus galdiņiem sēdošie itāļi un spāņi ir trokšņaini. Viņi rāda māku alus kausu tukšošanā, ko paši pavada ar lielām ovācijām.
Laiks kļūst vēsāks, sāk līt lietus.
23. jūlijs
Rīts Kempērā aust vēss, jo līst. Gids Džulians paskaidro, ka šajā apgabalā lietus līst smalks un ilgi. Tas nedaudz sabojā mūsu omu, jo arī šī diena bija paredzēta apkārtnes iepazīšanai — ekskursijas uz tuvākām pilsētām un pludmalēm.
Pirms ekskursijas Elīna un Gatis dodas uz oficiālo pieņemšanu pie Eiropeādes organizētājiem un Kempēras pilsētas mēra Alaina Gerarda (Alain Gerard). Pieņemšanā festivāla dalībnieki un rīkotāji apmainās dāvanām un suvenīriem.
Interesanta šķiet mūsu pirmā apskates vieta — pilsētiņa Konkorno (Concarneau), kas ir nozīmīga zvejas osta. Tā lepojas ar 14. gs. Ville Close (vaļņa apjozto pilsētu). Tā uzbūvēta uz salas netālu no ostas, un to no visām pusēm apņem masīvs, ar ķērpjiem apaudzis granīta valnis. Pilsētu uz salas var sasniegt ejot pa tiltu. Pa pilsētas valni atsevišķos posmos drīkst arī pastaigāties. Ārpusē pie mūriem noenkurotas vairākas laivas un kuģīši. Šaurās ieliņas ieskauj pārdotavas, suvenīru veikaliņi un restorāni. Suvenīru veikali piedāvā visdažādākās lietas — sākot no skatu kartītēm, līdz pat fajansa izstrādājumiem. Šeit iegādājamies arī suvenīrus mājiniekiem.
Autobusā paēduši līdzpaņemtās pusdienas, neņemdami vērā, ka smalki līņā lietus, ejam uz okeāna piekrasti lasīt gliemežvākus. Tās ir lieliskas piemiņas lietas no skarbās okeāna piekrastes.
Gids Džulians mūs aizved vēl uz divām pludmalēm. Lai gan līst, ir migla un vējš, mums tās liekas brīnišķīgas. Okeāna ūdens šķiet dzidrs, jo ir zili zaļā krāsā ar baltu putu viļņu muguriņām.
Brašākie peldētāji, kuru vidū gan neesam mēs, bauda okeāna viļņus, sērfotāji izmēģina bangu augstumu. Savukārt mēs gūstam prieku, noraugoties okeāna šalkoņā no krasta. Lai nu kā, tomēr kājiņas okeāna ūdenī pamērcējām un arī mūsu pēdu nospiedumi uz brīdi būs bijuši liecība par mūsu klātbūtni šeit.
Ir auksti, esam salijuši, taču vēlamies kaut mēs būtu varējuši te pavadīt saulainu dienu! Tomēr paldies arī par burvīgajām (kaut arī slapjajām) pāris stundām.
Francijā Bretaņas apgabalā ziemā temperatūra turas ap nulle grādiem. Sniegs šeit uzsnieg reti, un pat tad tā ir dabas katastrofa.
Nosaluši, bet gandarīti atgriežamies Kempērā. Šovakar ir lielā Eiropeādes dalībnieku balle. Uz to vairs nevēlamies doties. Gids Džulians piedāvā uz balli aizvest Ilutu, Lindu un Mārtiņu, viņi arī piekrīt.
Zināms fakts, ka visā Francijā restorānos pasniedz svaigas austeres. Mēs pat esam saklausījušies to baudīšanas rituālu: austeres dzīvo savā gliemežvākā un tiek pasniegtas lielā traukā, izvietotas uz ledus. Pirms norīšanas virsū jāuzspiež citrona sula un jāuzlej sīpolu mērcīte. Tad austerei pirms norīšanas jāiekož, lai tā iepīkstētos un būtu pavisam beigta. Un tad viss labi noiet lejā. Pa virsu vēl var uzkost sviestmaizi. To, lielākoties, uztveram kā atrakciju, kas jāizbauda, ja reiz esi nokļuvis Francijā. Nedabūjuši austeres, lielveikalā iegādājamies dažādi pagatavotus gliemežus. Tos vakarā nogaršojam. Ir arī drosminieki, kuri mēģina ēst dzīvus gliemežus… Garšojot labi.
Nobeigums sekos
