1. turpinājums. Pagājušajā nedēļā «Ziemeļlatvija» jau rakstīja par izcilo Latvijas vieglatlētu un slēpotāju strencēnieti Voldemāru Vītolu, kurš 1936. gadā piedalījās olimpiskajās spēlēs Berlīnē.
1. turpinājums
Pagājušajā nedēļā “Ziemeļlatvija” jau rakstīja par izcilo Latvijas vieglatlētu un slēpotāju strencēnieti Voldemāru Vītolu, kurš 1936. gadā piedalījās olimpiskajās spēlēs Berlīnē.
Šodien publicējam īsu viņa biogrāfiju, par ko savulaik pastāstīja galvenokārt viņa māsa Elza. Rakstā izmantoti arī Valsts galvenajā arhīvā iegūti materiāli.
Voldemārs Vītols dzimis 1911. gada 27. janvārī Rīgā kalēja, atslēdznieka — cunftes meistara ģimenē kā trešais bērns. Viņam bija divas vecākas māsas un brālis, kā arī pusbrālis no tēva pirmās laulības.
Pirmā pasaules kara laikā Vītolu ģimene evakuējas uz Pēterburgu, bet 1918. gadā atgriežas Rīgā. Tēvs tur vairs neatrod darbu, un ģimene pārcēļas uz Strenčiem, kur dzīvo tēva māsa.
1925. gadā 14 gadu vecumā V. Vītols beidz Strenču sešklasīgo pamatskolu un iestājas V. Olava komercskolā Rīgā. Vēlāk, lai nopelnītu sev iztiku, viņš pāriet uz vakara komercskolu, bet pa dienu strādā celtniecības darbos. Tur mācās līdz 3. klasei, kad, būdams vēl nepilngadīgs (19 gadu vecumā), brīvprātīgi iestājas karadienestā. Viņš tiek iedalīts bruņotā vilciena pulkā, kur dienē kā “mūžīgais” kaprālis. Armijas laikā kļūst visā Eiropā pazīstams sportists, no 1930. līdz 1944. gadam — viens no labākajiem Latvijas sportistiem. Par izciliem panākumiem viņu apbalvo Kārļa Ulmaņa valdība.
V. Vītola dotības armijas sporta klubā ievēro un viņa izaugsmi neatlaidīgi stimulē Latvijas armijas bruņotā vilciena komandieris, sporta instruktors un ASK treneris, vēlākajos gados pukvežleitnants A. Rumba, tas pats, kurš 1924. gada olimpiskajās spēlēs Šamonī bija ieguvis septīto vietu ātrslidošanas kopvērtējumā. Zīmīgi, ka arī viņa audzēknis V. Vītols Berlīnes olimpiādē izcīnīja tieši septīto vietu 3000 metru šķēršļu skrējienā. Finālskrējienā V. Vītolam spīdēja jau olimpiskā medaļa, taču finišā viņš neveiksmīgi aizķērās aiz pēdējās barjeras un palika tikai septītais.
Otrā pasaules kara laikā līdz 1944. gada vasarai Vītols strādā tēva mājās, kā arī Ķeižu lielsaimniecībā pie Cinātiem netālu no Strenčiem. Pēc kādām sacensībām Rīgā, “ķemmējot” dzīvokļus, vācieši viņu saņem Pārdaugavā un mobilizē. Tā kā Voldemārs ir pazīstams sportists, viņam atļauj palikt latviešu leģiona saimniecības daļā. Kara beigas viņš sagaida Kurzemes katlā. Mājās atgriežas 1945. gada vasarā. Kādu laiku strādā Līgatnes pusē par izpalīgu lauku darbos. 1945. gada rudenī sacensību laikā Šmerlī čekisti Voldemāru arestē bijušā kluba biedra un pēdējo gadu sīvākā konkurenta A. Pehako klātbūtnē.
Kara tribunāls 1946. gada 17. aprīlī viņam piespriež izsūtījumu par dzimtenes nodevību. 11 gadus V. Vītols pavada izsūtījumā no Sibīrijas līdz tālajai Magadanai. Pēc atbrīvojuma Strenčos viņš atgriežas 1957. gada 9. februārī. Kādu laiku strādā Valmieras stadionā un celtniecības darbos Strenčos, bet pēc tam līdz aiziešanai pensijā — Smiltenes 7. CRBP Strenču iecirknī. Miris 69 gadu vecumā 1980. gada 24. februārī, piedaloties Strenču pilsētas ziemas sporta svētkos Torņa kalnos. Apglabāts Strenču pilsētas kapos 1. martā.
Turpmāk vēl.
