Akcija “Baltijas ceļš” visās trijās valstīs – Lietuvā, Latvijā un Igaunijā – notika 1989. gada augustā. Toreiz apmēram divi miljoni cilvēku sadevās rokās un visās trijās Baltijas valstīs uz 15 minūtēm izveidoja nepārtrauktu dzīvo ķēdi, tā apliecinot Baltijas vienotību cīņā par brīvību. Šī ķēde apvienoja Baltijas valstu galvaspilsētas Viļņu, Rīgu un Tallinu un stiepās 600 kilometru garumā.Šādu akciju rīkoja, lai pievērstu pasaules uzmanību vēsturiskajiem faktiem, no kuriem cietusi Baltija. Toreiz apritēja tieši 50 gadu, kopš parasktīts Molotova – Ribentropa pakts, kurā Vācija un Krievija sadalīja ietekmes sfēras Austrumeiropā.Ideja par šādu dzīvo ķēdi radās toreizējam Igaunijas Tautas frontes līderim Edgaram Savisāram. Pirmo reizi to apsprieda Baltijas republiku tautas kustību sanāksmē Pērnavā, bet vienošanos par akcijas rīkošanu parakstīja mēnesi vēlāk Baltijas Padomes sanāksmē Cēsīs. Katram rajonam vajadzēja veidot ķēdi noteiktā posmā uz maršruta. Tā sākās Viļņā pie Ģedimina torņa un turpinājās uz Rīgu, bet no tās maršruts aizvirzījās uz Valmieru. No Valmieras akcija turpinājās uz Rūjienu un tālāk līdz Igaunijai, bet noslēdzās Tallinā.Valkas rajona iedzīvotājiem bija noteikts izvietoties ceļa posmā pie Rūjienas. Autobusus organizēja Latvijas Tautas frontes vietējā nodaļa. Tos piedāvāja mūspuses uzņēmumu vadītāji, kuru rīcībā tādi bija. Katrai grupai tajā vietā, kur vajadzēja stāvēt, bija jārūpējas arī par malku ugunskuram. Cilvēki uz “Baltijas ceļu” ņēma līdzi radiouztvērējus, lika tos pie auss un centās saklausīt pēdējās ziņas no Rīgas, jo toreiz ar uztveri Latvijas tālākajās vietās bija kā bija. Noskaņojums bija pacilāts, jo ikvienam šķita, ka ir iekustināts kāds ilgi nospiedošs akmens, kas teju teju novelsies no pleciem. Tajā vietā, kur es stāvēju, cilvēki ar ovācijām uztvēra ziņu, ka arestēts Alfrēds Rubiks. Toties tagad viņš pārstāv Latviju Eiropas centrā Briselē. Aptaujāju tagad dažus dalībniekus, lai uzzinātu, ko viņi toreiz izjuta un kā jūtas tagad.
Erna Pormeistere, Nodarbinātības valsts aģentūras Valkas filiāles vadītājaMan ir prieks, ka esmu Latvijas pilsoneToreiz biju ļoti eiforiskā garastāvoklī ar cerību pilnu skatienu uz skaisto nākotni. Atceros, ka pie ceļa bija nomīdīts lauks, jo tur pastāvīgi satikās cilvēki un apskāvās. Pēc sadošanās rokās jutu, ka tajās ieplūst it kā pacilājošs lādiņš, kas piešķir jaunu spēku. Vārdos šīs izjūtas grūti aprakstīt, tās jāizjūt pašam.Tagad ir pagājis krietns laiks un domas pamazām visu sāk analizēt. Nē, vilšanās tā nav, jo esmu priecīga, ka varu teikt – esmu Latvijas pilsone, man ir sava valsts un esam brīvi. Arī dzīvojam labāk nekā padomju gados, kaut uz Eiropas fona tomēr esam nabadzīgi. Mūsu dzīves līmenis joprojām salīdzinoši ir zems. Tādēļ man nešķiet prātīgi, ka varam piedāvāt nez cik daudz naudas migrantiem, bet pašu bērniem neiznāk. Tā ir tā vilšanās. Arī ministriem jābūt labam atalgojumam, lai tie nav nepārtraukti jāmeklē. Lai jaunieši iet uz valsts pārvaldi, domā un dara, kas valstij nāk par labu, nevis rūpējas tikai par savu kabatu. Tad viss būs kārtībā.
Laimons Dreimanis, pensionārsViss atkarīgs tikai no pašiemMums ierādīja vietu stāvēšanai kaut kur starp Rencēniem un Rūjienu. Tajā laikā pie mums bija viesi un uz “Baltijas ceļu” braucām privātajā automašīnā. Izjūtas bija varenas, jo, sadodoties rokās, zinājām, ka tā stāv cilvēki 600 kilometros. To zināt un izjust bija vienreizēji. Tas bija pats pirmais nopietnais solis ceļā uz mūsu brīvību, jo toreiz jau iestājāmies tikai pret Molotova – Ribentropa paktu. Es domāju, ka arī tagad man ir labas izjūtas. Ir Latvijai arī kļūdas bijušas, bet tās mēs paši esam pieļāvuši. Jāsaprot, ka tikai no mums pašiem tagad viss ir atkarīgs. Arī tiem vaidētājiem vajadzētu saprast, ka viņiem pašiem būs jāsakārto ceļi, jāveido deputātu grupas un jācīnās par savu taisnību. Latvija ir tāda, kādu mēs to esam radījuši. Kopumā dzīve mums ir daudz augstākā līmenī nekā vispār tā kādreiz Latvijā bijusi. Satrauc vienīgi pārlieku lielā noslāņošanās. Bērnunami ir pilni ar iemītniekiem, tāpat arī sociālās mājas, bet kas par autiņiem redzami Rīgas ielās. Tie, kuri negrib neko darīt, ņem un aizbrauc, lai gaidītu, kad te visu sakārtos. Arī tas nekur neder. Es gribu teikt, ka kopumā mums ir normāla dzīve. Jāatceras vien tas, ka viss būs atkarīgs no pašiem.
Raitis Jākobsons, mācītājsTas bija apliecinājums mūsu varēšanaiToreiz tas bija ļoti lielu jūtu vadīts brīdis. Es braucu piedalīties gājienā ar kultūras darbinieku tehnikuma audzēkņiem.Varu visas izjūtas izteikt vienā vārdā – tas bija saviļņojoši. Gan kopā pulcēšanās, gan rokās sadošanās un stāvēšana. Vairāk tādu mirkļu, šķiet, dzīvē nebūs.Toreiz tas bija arī apliecinājums, ka visas trīs valstis prot vienoti pastāvēt par savām tiesībām un par brīvu valstiskumu. Vispār šādi lieli, emocijām bagāti pasākumi rāda visai pasaulei, ka protam savu zemi aizstāvēt, pastāvēt par savu neatkarību, un katrā ziņā iedarbojas pozitīvi uz visiem.Ko šodien izjūtu? Protams, ir slikti, ka viss nenotiek, kā vajag. Ir dažādas kļūdas, skan arī gaušanās par sliktu dzīvi. Domāju, ka jālūdz Dievs, lai viņš mums visiem ļautu saprast, ko nozīmē brīvība. To ir ļoti svarīgi zināt. Jāsaprot, ka neviens no malas mums neko neatnesīs, visu nāksies sagādāt pašiem. Es esmu apmierināts, ka piedalījos akcijā “Baltijas ceļš”. Tas bija īsti vēsturisks brīdis.
