Inga KarpovaVēl tikai dažas dienas palikušas līdz jaunā mācību gada pirmajai skolas dienai. Neapšaubāmi, Zinību dienā visvairāk sirsniņas “trīc” pašiem mazākajiem skolnieciņiem – pirmklasniekiem. Savukārt pamatskolas un vidusskolas nākamajiem absolventiem varētu būt nedaudz skumji, ka skolas gadi pagājuši tik ātri un pamazām jākļūst par pieaugušu cilvēku. Lai atsauktu atmiņā savu 1. septembri, “Ziemeļlatvija” aptaujāja vairākus pazīstamus cilvēkus un lūdza atcerēties savus skolas laikus.
Aivars Sjademe, Valkas novada pašvaldības deputāts
Mocību sākumsAtklāti sakot, skolas gados 1. septembros man nebija svētki, bet gan mocību sākums. Nekādi nevarēju samierināties, ka pēc vasaras brīvlaika, kad varēja peldēties, sauļoties un visādi citādi jauki pavadīt laiku, vajadzēja ņemt somu un iet uz skolu mācīties. Atzīšu, nebiju nekāds labais skolnieks. Valkas vidusskolā mācījos līdz 8. klasei. Vislabāk man atmiņā palikusi skolotāja Vitālija Voliņa, kura man bija ne tikai klases audzinātāja, bet arī mūzikas skolotāja. Viņa vadīja arī skolas kori. Nemācēju es ne uzvesties stundās, ne arī pareizi dziedāt, tad man no skolotājas tika.
Ilgrīda Vilne, veterinārārste
Devāmies pastaigāsPamatskolas laikā mācījos Priekuļu astoņgadīgajā skolā. Atklāti sakot, sākumskolas 1. septembri man ir miglā tīti, bet atceros, ka mums bija skolas formas – sarafāns un pabriesmīgas krāsas blūze. Taču vecāki devās uz Igauniju, kur varēja iegādāties skolai daudz labākas kvalitātes sarafānu. Igauņu audums nepūkojās un neburzījās. Tās meitenes, kurām bija igauņu sarafāns, skaitījās īpašākas. Savukārt vidusskolā mācījos Cēsīs. Mēs pirmajā skolas dienā parasti devāmies romantiskās pastaigās, lai cits citam pastāstītu, ko darījām vasarā. Nevienam pat prātā neienāca sagādāt alkoholu un piedzerties.
Laila Ozoliņa, Valkas bērnudārza “Pasaciņa” vadītāja
Jutos maza un vienaSavu pirmo skolas dienu 1. klasē īsti vairs neatceros. Neatceros, kādus ziedus nesu skolotājai. Atceros, ka, ieejot Valkas 1. vidusskolā, visapkārt bija daudz pieaugušo, bet es jutos viena un maziņa. Drošības sajūtu sniedza mammas roka, kuru nelaidu vaļā. Kļūstot lielākai, atceros, ka man bija Valgā pirkts skolas sarafāns. Tolaik tas skaitījās kaut kas īpašs. Zem tā varēju mainīt blūzes, kas man ļoti patika. Turklāt man patika nēsāt sarkano pionieru kaklautu. Pati to mazgāju un gludināju